ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā ap 29 % visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā, kur publiskais sektors ir tikai 4 %. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) statistikā Latvijā viss esot ok. Papildus tam nu jau kādu laiku cirkulē dažāda informācija par uzpūsto Latvijas VID darbinieku skaitu, salīdzinot ar citām valstīm. Bet arī šai ziņā bija pretargumenti – mums VID funkcijas esot plašākas. Tas viss pamudināja ieskatīties statistikā dziļāk un mazliet ārpus savas nodokļu tēmas – vai tiešām mums divi privātā sektorā strādājošie uztur trešo, un vai tas ir ok?

Par nodokļu administrāciju

Sāksim ar nelielu publiskā sektora daļu – salīdzināsim nodokļu administrācijas.

Viens no objektīvākajiem salīdzināmiem rādītājiem šķiet administrācijas izmaksas, lai iekasētu vienu eiro nodokļos. Tomēr arī šo ciparu nevajadzētu uztvert tik viennozīmīgi, jo to var ietekmēt tādi ārējie faktori kā nodokļu sistēmas izmaiņas, neparasti lieli IT infrastruktūras izdevumi, inflācija, kas var palielināt nodokļu ieņēmumus, un tam nav sakara ar administrācijas darba efektivitāti. Austrumeiropā ir arī vienkāršākas nodokļu sistēmas, salīdzinot ar Rietumeiropu. Tādēļ arī administrāciju lielums būtu salīdzināms tieši šajā reģionā. Arī funkciju ziņā ir būtiskas atšķirības – IT uzturēšana, sociālā apdrošināšana, parādu piedziņa, muita vai policija var būt nodalītas vai iekļautas nodokļu administrācijās dažādās valstīs.

Iespējams, tādēļ izdevās atrast vien pavecu, 2013. gada, OECD statistiku, kur konstatējams, ka par katru nodokļos iekasēto eiro Latvijā tērējām 1,06 eiro, Lietuvā – 0,81, bet Igaunijā – 0,40. Vēl labāk Austrumeiropā veicās Čehijā – 0,13, bet pārējā Austrumeiropā izmaksas bija līdzīgas Latvijai vai pat augstākas. Interesants salīdzinājums atrodams OECD statistikā arī par to, cik no nodokļu administrācijām piešķirtā budžeta tās tērē darbinieku algām. Ja OECD 2020. gadā vidējais rādītājs bija 73 %, Latvijā tie bija 66 %, Igaunijā – 76 %, Lietuvā – 86 %. Tātad padārga administrēšana ar mazāku algu budžetu. Tas diezgan labi iet kopā ar publiski pieejamo VID darbinieku skaitu – 3850, salīdzinoši ar 1332 Lietuvā un 1050 Igaunijā.

Par ANO Starptautiskās Darba organizācijas statistiku

Publiskais sektors ir valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī to uzņēmumos strādājošie. Visticamāk, Austrijā, kur ir viszemākais publiskajā sektorā strādājošo skaits, vairums mediķu, skolotāju vai ārkārtas izsaukumu pakalpojumu sniedzēju nodarbināti privātajā sektorā. Turklāt metodoloģijas var atšķirties, un diez vai šie ir precīzi salīdzināmi dati, bet tendence redzama. Avoti arī šķiet pietiekami uzticami, jo brīžiem ANO SDO atsaucas uz OECD pētījumiem par publisko sektoru, bet OECD vietām atsaucās uz attiecīgiem ANO SDO pētījumiem. Vidējais statistiskais rādītājs šai statistikā OECD valstīs ir ap 21 %. Tas nozīmē, ka vismaz ¼ daļa varētu izrādīties lieka, ja mēs sasniegtu šo OECD vidējo rādītāju. Tātad vai nu mēs maksātu mazāk nodokļos, vai (ticamāk) kompetentākā publiskā sektora daļa saņemtu cienījamākas algas.

Par OECD statistiku

OECD šogad publicējis arī 2021. gada valsts (un pašvaldību) pārvaldē strādājošo proporciju pret visiem valstī nodarbinātajiem (arī pašnodarbinātajiem). Te vairs atšķirība nav tik krasa – Latvija ar 21 % ir ar 8. lielāko valsts pārvaldes sektoru starp OECD valstīm, bet vairs ne tik daudz atpaliek no OECD vidējā rādītāja – 19 %. Visticamāk, te atšķirība tāda, ka statistikā nav iekļauti valsts uzņēmumi (ANO SDO runā par publisko sektoru, bet OECD – par valsts pārvaldi). OECD tabulā labākie rādītāji ir Japānā ar 5 % un Korejā ar 8 %, bet Eiropā – Vācijā 11 %, savukārt lielākie valsts aparāti ir Skandināvijā (Norvēģijā – 30 %). Starp 2019. un 2021. gadu šis rādītājs Latvijā pieauga pa 1,5 %, kas bija lielākais pieaugums starp OECD valstīm. Tomēr redzams, ka pie šā pieauguma Latvijā vainīgs nevis valsts sektora pieaugums, bet gan kopējā strādājošo skaita kritums.

Par Eiropas Komisijas statistiku

Līdzīgu valsts pārvaldē nodarbināto statistiku publicējis arī Eurostat – 2020. gadā ES no visiem strādājošiem nodarbināti vidēji 16 %, Latvijā – 21 %. Turpat interesanti redzēt arī jaunākos pieejamos datus (tikai par 2018. gadu), kas skar valsts pārvaldē nodarbināto atalgojumu – vidēji ES tas bija 2700 eiro. Igaunijā, starp citu, valsts sektora efektivizēšanas un digitalizācijas dēļ jau tagad nereti valsts pārvaldē ir ar privāto sektoru konkurētspējīgas algas. Iespējams, šie fakti liks arī pārdomāt, cik lietderīgi ir turēt valsts rokās daļu no valsts uzņēmumiem.

Viegli pateikt, grūti izdarīt

Kādēļ tad līdz šim valsts pārvalde nav padarīta vismaz par ¼ efektīvāka? Tehniski, iespējams, likums pārāk aizsargā ierēdņus – viņus ir grūti atlaist, bet jebkurš pie varas esošs politiskais spēks taču var grozīt likumu. Kādas iestādes vadītājs esot teicis: visi darbinieki ir pārstrādājušies, bet, ko dara, – nezinu.

Kā parasti, daudz kas atduras pret naudu – daudzu procesu vadītāji būtu gatavi ietaupīt un efektivizēt, bet tad viņiem samazinātos nākamā gada budžets.

Daudz loģiskāk šķiet ļaut ietaupījumu izmantot turpmāko pakalpojumu uzlabošanai un darbinieku prēmēšanai, sadarbības ar citiem valsts pārvaldes atzariem veicināšanai.

Saimnieciskā pārvalde

Patiesībā interesēties par šo tēmu sāku ar J. D. Davidson un lorda W.Rees-Mogg grāmatu Suverēnais cilvēks, kas ir viena no iespaidīgākām grāmatām, ko esmu lasījis. Autori jau 1997. gadā prognozēja, ka tuvākajās desmitgadēs suverēns būs katrs cilvēks, kas informācijas un digitālajā laikmetā iegūs neatkarību no valsts un jebkura darba devēja (plauks pašnodarbinātība). Vismaz turīgākie cilvēki būs pasaules pilsoņi, viņi dzīvos valstī, kas spēs piedāvāt ar biznesu konkurētspējīgu pakalpojumu. Tādēļ valsts aparātam nāksies kļūt tikpat saimnieciskam kā biznesam. Pretējā gadījumā tās klienti – nodokļu maksātāji – sāks nopietni izvērtēt konkurentu (citu valstu) piedāvātās iespējas. Ja cilvēka darbs ir tāds, ko iespējams darīt jebkurā pasaules vietā, tad kādēļ maksāt 40–50 % nodokļos, ja to pašu pakalpojumu no citas valsts varu saņemt ar daudz mazākām izmaksām (nodokļiem)? Tas nozīmē, ka cilvēkiem vairs nebūs jādzīvo augstu nodokļu jurisdikcijā, lai gūtu lielus ienākumus, strādājot online.

Mobilitātes ietekme uz nodokļu politiku

Nodokļi kā klientu samaksa valstij par pakalpojumiem varētu izraisīt būtiskas izmaiņas valstu nodokļu politikā. Diez vai šādos apstākļos spēs izdzīvot negodīgais progresīvo likmju modelis, jo par pakalpojumu jāmaksā tirgus cena. Rimi neviens nemaksā par āboliem divreiz vairāk tāpēc, ka divreiz vairāk pelna. Minētās grāmatas autori salīdzina valsti ar zemnieku, kurš tur govis pļavā, lai tās slauktu, bet «drīz govīm būs spārni», un tādējādi valstis var zaudēt ap 50–70 % no saviem iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) budžeta ieņēmumiem. IIN parasti jāmaksā valstī, kurā cilvēks fiziski atrodas, kad strādā. Tieši tādēļ nodokļu jomā prognozējams patēriņa nodokļu sistēmu triumfs pār IIN.

Kļūst arvien vieglāk salīdzināt cenu par valsts pakalpojumiem

Ar to grāmatas autori mudina domāt, ka šādi turīgie nodokļu maksātāji ir mobili un viņu nodokļu sloga pieaugumam ir saprāta robežas, kam pamatā ir samērā pragmatiski šo turīgo cilvēku finanšu konsultantu aprēķini. Kādēļ gan turīgajam nodokļu maksātājam nesalīdzināt cenas par drošības un sociālajiem pakalpojumiem tāpat, kā viņš salīdzina cenas par automašīnām, nekustamo īpašumu vai apdrošināšanu?

ChatGPT un citi AI rīki un virtuālā pasaule un valūta kā valstu konkurents arī drīz nāks cilvēkiem talkā arvien efektīvāk. 

Paretto

Saskaņā ar Paretto principu, ap 80 % nodokļu ieņēmumu ienes ap 20 % nodokļu maksātāju. Bizness parasti visvairāk uztraucas, kā saglabāt šo 20 % klientūras kodolu. Savukārt politiķus ievēlē visi – nevienam nav papildu balss par valstij iemaksātiem lielākiem nodokļiem. Tādēļ veidojas, piemēram, progresīvās nodokļu sistēmas. Vai bizness 20 % labāko klientu piemēro lielākas cenas nekā pārējiem? Līdz šim nodokļu maksātāju izvēle bija vai nu maksāt lielus nodokļus, vai ņemt brīvdienas, taču ar biznesu online cilvēkiem paveras plašāks skats uz iespējām. Pavisam cits rezultāts būtu sagaidāms, piemēram, ja valdības un publiskā sektora vadītāju atalgojums vai vismaz bonusi būtu atkarīgi no ekonomikas (IKP) pieauguma.

Iespēja Latvijai

Attiecības ar kaimiņiem vai draugiem golfa klubā vismaz mūsu paaudzei padara apšaubāmu tik drīzu valstu budžetu sabrukumu un cilvēku blandīšanos pa pasauli. Turklāt dzīves kvalitāte Latvijā, ja ir labi apmaksāts darbs, tiešām ir lieliska, reālāks ir scenārijs, ka te kļūs tikai labāk. Tomēr skaidrs, ka pēc iespējas vairāk funkciju arī jānodod biznesa rokās, atbrīvojoties no visa liekā. Cilvēku arvien pieaugošā frustrācija ar valstu nesaimniecisko nodokļu izlietošanu (birokrātija, korupcija, PVN izkrāpšana, arvien pieaugošie militārie tēriņi utt.) ir nenoliedzams fakts jebkurā valstī, ne tikai Latvijā.

No otras puses, tas var padarīt tādas mazās jurisdikcijas kā Latvija veiksmīgākas, ja tās spēs ar efektīvu valsts pārvaldi piesaistīt gudros un veiksmīgos. Piemēram, kādēļ gan cilvēkiem no Eiropas dienvidiem un pat rietumiem nepaglābties no vasaras karstuma, lai vismaz pusi gada pastrādātu pievilcīgajā Baltijas klimatā? Tā vietā, lai +40 grādos dzīvotu trīs mēnešus Spānijā. Solīti pareizā virzienā Latvija jau nesen spēra, ieviešot 15 % IIN likmi t.s. nomad vīzu īpašniekiem – ārzemniekiem, kas uz Latviju pārceļas, lai turpinātu strādāt attālināti ārzemju darba devēja labā. Ja Latvija būtu pirmā valsts Eiropā, kas neuzskata, ka uzņēmumu vadītāju klātbūtne Latvijā rada attiecīgajam uzņēmumam pastāvīgās pārstāvniecības (UIN) risku, tad šādu cilvēku darbs no Latvijas būtu vēl biežāks. Neapšaubāmi, tam jānāk komplektā ar mūsu sistēmas Frankenšteina – solidaritātes nodokļa – atcelšanu.

Valstis sāks konkurēt ar IIN arvien vairāk

Nodokļu tiesību profesore Rita de la Feria savā pētījumā nu jau vairākus gadus apgalvo, ka mobilākie darbinieki varētu valstīm sagādāt galvassāpes tieši IIN jomā. Mobilie darbinieki ienes valstu budžetiem būtiskas summas, kaut arī šo darbinieku skaits ir salīdzinoši neliels. Tādēļ profesore prognozē, ka digitalizācijas izraisītie nodokļu sistēmu izaicinājumi tagad tikai sāksies. Atšķirība vien tāda, ka jau minētās grāmatas Suverēnais cilvēks autori šādu tendenci saskatījuši jau pirms vairāk nekā 25 gadiem!

Pēcgarša

Kad kādam no šābrīža Saeimas deputātiem pavaicāju, vai tiešām mums Latvijā ir uzpūsts publiskais sektors un kādēļ tā? – viņš apstiprinoši pamāja ar galvu un atbildēja: «Vāji politiķi.» Varbūt arī šī tēma var risināt topošās nodokļu reformas jautājumus – varbūt nav jāpalielina nodokļi? Iespējams, pietiktu ar funkciju un kompetenču revīziju, atbrīvošanos no visa liekā un algas pacelšanu spējīgākajiem, kā arī kritiski pavērtējot privatizācijas nepieciešamību.