Nepieciešamība sadarboties ar lielajiem uzņēmumiem, saņemt kredītus un eksportēt pamazām liks veikt zaļo pārkārtošanos pat tiem uzņēmumiem, kuriem šobrīd šķiet, ka Zaļais kurss uz viņiem neattieksies vēl gadiem vai pat desmitgadēm. Tā ir ilūzija. Eiropas Parlamentā pieņemtā direktīva pamazām iegroza uzņēmumus tā gultnē.
Viens no būtiskākajiem mehānismiem, ar kuru palīdzību Eiropas Savienība cenšas panākt biznesa pārkārtošanos atbilstoši Zaļā kursa mērķiem, ir uzņēmumiem noteiktais pienākums iesniegt ikgadējos vides, sabiedrības un pārvaldības ziņojumus, kas uzņēmējdarbības pasaulē pazīstami ar anglisko abreviatūru “ESG ziņojumi”. Proti, uzņēmumu pienākums ir ziņot, kādus mērķus tie sev izvirzījuši vides un sabiedrības interešu apmierināšanas jomās un kā tie tiek pildīti.
Pēdējos gados šajā jomā biznesa pasaulē notikuši lieli skandāli, jo konstatēts, ka ESG ziņojumi kļuvuši par zaļmaldināšanas rīku – tā noticis, piemēram, ar “Deutsche Bank” un “Volkswagen”. Proti, zaļā entuziasma pilnie uzņēmumi, sekojot signāliem no politiskās un patērētāju vides, savulaik bija izvirzījuši ambiciozus mērķus šajā jomā.
Taču, mēģinot tos īstenot, uzņēmumi atdūrās pret problēmu, ka nezina, kā to izdarīt – vai nu trūkst nepieciešamo tehnoloģiju, vai arī mērķu sasniegšana izrādījusies krietni dārgāka, nekā plānots.
Visbiežāk problēma bija saistīta ar apņemšanos atteikties no fosilo energoresursu izmantošanas. Otra tipiska problēma saistīta ar to, ka mērķi ir trīs un tie var būt pretrunā cits citam. Piemēram, litiju iegūstošs kalnrūpniecības uzņēmums, kas gādā ļoti nepieciešamu metālu pasaules elektrifikācijai, var izpildīt “E” jeb vides sadaļu, taču, ja darbība notiek attīstības valstīs, tad tas, ļoti iespējams, pārkāpj “S” jeb sabiedrības sadaļu.
Zaļais kurss sasniegs arī vidējos un mazos uzņēmumus
Lai vismaz Eiropā nostiprinātu ESG ziņojumu noteikumus, šī gada sākumā stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (CSRD) par ESG ziņošanu. Tā noteica, ka šādi ziņojumi jāiesniedz visām bankām un apdrošināšanas sabiedrībām, valsts kapitālsabiedrībām un lielajiem uzņēmumiem – tādiem, kuru darbinieku skaits pārsniedz 250 cilvēkus, bet apgrozījums 40 miljonus eiro. Šīs direktīvas ietvaros arī Latvijas valsts kapitālsabiedrības gatavo savus pirmos ESG ziņojumus, tiem vajadzētu parādīties nākamā gada pirmajā ceturksnī. Latvijā ir apmēram 60 uzņēmumu, kas atbilst obligāta ESG ziņojuma iesniegšanas kritērijiem.
Varētu šķist, ka daudzie vidējie un mazie uzņēmumi, no kuriem ESG ziņojumi prasīti netiek, var šobrīd neiespringt. Šī pārliecība ir maldīga vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, jau pieminētā finansējuma pieejamība – tā kā bankām un apdrošinātājiem jāsāk iesniegt ikgadējos ESG ziņojumus un katrā nākamajā jādemonstrē zināms progress kredītportfeļa “zaļināšanā”, tad visai drīz gaidāma banku kredītportfeļu “tīrīšana” un kredītu nepieejamība tām nozarēm, kuras ES taksonomija neatzīst par zaļām. Tie, kas snaudīs, var izrādīties zaudētāji.
Otrs būtiskākais iemesls ilgi negulēt ir šobrīd apspriešanā esošā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju – tā noteiks pienākumu nodrošināt ilgtspēju visās piegādes ķēdēs. biroja “” ESG prakses vadītāja, Agita Sprūde domā, ka, ļoti iespējams, šīs direktīvas pieņemšana var notikt vēl šogad, taču, ja tā nenotiks, tad nākamā gada sākumā gan. Direktīvas praktiskās sekas – ja vēlies kaut ko piegādāt lielajam uzņēmumam Latvijā vai Eiropā, arī tev, gribi vai negribi, jāatbilst ESG prasībām.
Visbeidzot, trešais ESG prasību izpildi nodrošinošais mehānisms ir eksports. Tikko kāds vēlas eksportēt savas preces vai pakalpojumus uz ārvalstīm, arī viņam jāatbilst ESG prasībām.
Šo triju mehānismu darbības rezultātā var prognozēt, ka Zaļais kurss un ESG prasību izpilde šīs desmitgades laikā aptvers lielāko Latvijas uzņēmumu daļu.
