Materiālu sagatavoja jurista palīdze Gabriela Mora Petroviča.
Banku un finanšu tiesības
Grozījumi Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā
Nr: 312/Lp14. Nodots komisijai: 03.07.2023.
Ar likumprojektu paredzēts ieviest Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā no Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Direktīvas 2015/2366/ES par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ direktīvu 2007/64/EK izrietošās nacionālās saistības attiecībā uz Latvijas Bankas kā kompetentās iestādes tiesībām un pienākumiem, precizējot tos.
Vienlaikus ar likumprojektu ir precizēts pamatkonta regulējums, kā arī noteikts deleģējums Latvijas Bankai noteikt prasības ārpakalpojumu izmantošanai.
Nekustamais īpašums un būvniecība
Grozījums Publisko iepirkumu likumā
Nr: 310/Lp14. Nodots komisijai: 03.07.2023.
Tiesību akta projekts ir izstrādāts ar mērķi atvieglot procesu būves ekspertīzes pakalpojuma iegādei, kas pasūtītājam ir nepieciešams, lai varētu efektīvi izpildīt savas līgumsaistības publisko būvdarbu līguma ietvaros. Publiskajos būvdarbu iepirkumos, sākot ar 2023.gada 1.janvāri, sāk darboties obligāti piemērojamie būvdarbu līguma noteikumi, kas paredz būves ekspertīzi kā instrumentu strīdā risināšanai par veikto būvdarbu kvalitāti un apjomiem. Likumprojekts paredz tiesības nepiemērot Publisko iepirkumu likumā paredzētās procedūras zemsliekšņa iepirkumiem.
Nodokļu tiesības
Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”
Nr. 118/Lp14 Izsludināts: 05.07.2023.
Ieviesta efektīva un pārskatāma datu uzkrāšana par norēķiniem apakšuzņēmēju ķēdēs būvdarbu līgumu izpildes ietvaros, lai 1) mazinātu ēnu ekonomikas riskus; 2) mazinātu nodokļu nenomaksāšanas riskus un nodokļu parādu uzkrāšanās riskus; 3) uzlabos nodokļu administrēšanas procesu, nodrošinot datus risku analīzei gan uzraudzības pasākumiem, gan nodokļu nenomaksāšanas prevencijai. Regulējums papildina Ministru kabineta noteikumu projektā “Noteikumi par publisko būvdarbu līgumos obligāti ietveramajiem noteikumiem un to saturu” (21-TA-110).
Enerģētika
Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā
Nr: 226/Lp14. Izsludināts: 05.07.2023.
Ar grozījumiem noteikti pārdotās elektroenerģijas ieņēmuma griesti 180 eiro apmērā par vienu saražotās elektroenerģijas megavatstundu par laika posmu no 2022.gada 1.decembra līdz šā gada 30.jūnijam. Regulējums attiecas uz elektroenerģijas ražotājiem ar jaudu virs vienas megavatstundas. Par virsieņēmumu apmēru un izlietojumu jāinformē Būvniecības valsts kontroles birojs.
Regulējums neattiecas uz ražotājiem, kuri elektroenerģiju ražo no biometāna vai dabasgāzes un sniedz tiešu atbalstu elektroenerģijas galalietotājiem, piemēram, ražo elektroenerģiju koģenerācijas iekārtās un ir ietverti siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifu aprēķinā.
Tāpat ar grozījumiem likumā nostiprināts elektroenerģijas tirdzniecības darījumu aizliegums ar Krieviju un Baltkrieviju, kā arī aizliegums piegādāt elektroenerģiju tirdzniecībai, izmantojot Krievijas un Baltkrievijas elektroenerģijas sistēmu.
Lai nodrošinātu elektroenerģijas balansu Latvijas elektroapgādes sistēmā, pārvades sistēmas drošumu un darbības stabilitāti līdz sinhronizācijai ar Eiropas elektrotīkliem, pārvades sistēmas operatoram atļauts veikt balansēšanas elektroenerģijas apmaiņu ar Krievijas pārvades sistēmas operatoru vai tirgotāju, neveicot finanšu norēķinus. Sistēmas operatoram jānodrošina, ka no Krievijas saņemtās balansēšanas elektroenerģijas apjoms nav lielāks par tai nodoto balansēšanas elektroenerģijas apjomu.
Tiesību akta projekts “Energoresursu izmaksu atbalsta likums”
Likumprojekta Nr.: 23-TA-1640 Saskaņošana: 28.06.2023. – 05.07.2023.
Likumprojekta mērķis ir mazināt negatīvos sociālekonomisko ietekmi uz iedzīvotāju labklājību un tautsaimniecības izaugsmi, kas saistīti ar iepriekš nepieredzētu energoresursu strauju cenu kāpumu, un attiecīgi noteikt laikā terminētus valsts atbalsta pasākumus, kas mazina strauji pieaugušo energoresursu cenu izraisīto negatīvo ietekmi uz iedzīvotāju labklājību un tautsaimniecību kopumā.
Transports un loģistika
Grozījumi Ceļu satiksmes likumā
Nr. 61/Lp14 Izsludināts: 05.07.2023.
Ar grozījumiem pārņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīva (ES) 2019/1936, ar ko groza Direktīvu 2008/96/EK par ceļu infrastruktūras drošības pārvaldību. Ir vienkāršota satiksmes organizācijas ieceru saskaņošanas kārtība, legalizējot jau pastāvošu praksi, un radītu iespēju pašvaldībām autonomi veikt satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu uzstādīšanas un noņemšanas saskaņošanu. Ir precizēts regulējums attiecībā uz caurlaižu izsniegšanu pasta komersantu un institūciju transportlīdzekļiem.
Tiesību akta projekts “Dzelzceļa ekspluatācijas noteikumi”
Likumprojekta Nr.: 23-TA-1656 Publiskā apspriešana: 03.07.2023. – 14.07.2023.
Likumprojekts izstrādāts, lai noteiktu nacionālās prasības attiecībā uz kritiskajiem parametriem dzelzceļa infrastruktūras tehniskajai ekspluatācijai, B klases signalizācijas sistēmas darbības pamatprincipiem, kritiskajiem parametriem ritekļu tehniskajai ekspluatācijai, satiksmes organizācijas principiem manevru kustībā un ārkārtas situācijās, prasības nestandarta pārvadājumiem un prasības sliežu ceļa mašīnām un mehānismiem.
Projekts paredzēts, lai novērstu prasību dublēšanu ar tieši piemērojamo Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām.
Grozījumi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā
Likumprojekta Nr.: 23-TA-1533 Publiskā apspriešana: 26.06.2023. – 07.07.2023.
Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā kontekstā ir veikti vairāki grozījumi, lai tiktu ieviesta Eiropas Savienības tiesās judikatūra, lai nodrošinātu tās ievērošanu Latvijas Republikā sabiedriskā transporta pakalpojumu nozarē. Ar grozījumiem Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā nacionālajā tiesību aktā tiek ieviesti Eiropas Savienības Tiesas 2022.gada 8.septembra spriedumā Lux Express Estonia (C-614/20, EU:C:2022:641) izdarītie secinājumi.
Augstākā tiesa
Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 5. jūlija spriedums lietā Nr. C29244819, SKC-19/2023
Senāta Civillietu departaments 5.jūlijā atcēla Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 22. janvāra spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai par līguma atzīšanu par noslēgtu, akciju vērtības noteikšanu un pirkuma maksas piedziņu.
Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka prasītājs prasījumu par priekšlīguma izpildīšanu (galvenā līguma noslēgšanu vai atzīšanu par noslēgtu) var apvienot vienā prasībā ar prasījumu par galvenā līguma izpildīšanu (izskatāmajā lietā – pirkuma maksas piedziņu), ja vien lietas tiesiskie un faktiskie apstākļi to pieļauj. Senāta ieskatā jāizpildās vismaz šādiem priekšnoteikumiem: abiem prasījumiem jābūt iztiesājamiem starp tām pašām pusēm (galvenais līgums ir slēdzams starp tām pašām pusēm, kurām līgums jāizpilda), priekšlīgumam jānoteic vai no priekšlīguma jābūt nosakāmiem visiem galvenā līguma būtiskajiem noteikumiem un no galvenā līguma izrietošajai saistībai jābūt izpildāmai, tiklīdz noslēgts galvenais līgums. Tomēr šāda apvienošana nav vispārināma uz visiem gadījumiem, un tiesa var konstatēt arī kādus citus šķēršļus prasījumu apvienošanai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus.
Tiesa secināja, ka priekšlīguma noslēgšana nerada tūlītēju saistību izpildīt nākotnē slēdzamo galveno līgumu, tomēr rada saistību noslēgt galveno līgumu ar priekšlīgumā atrunāto saturu. Līdz ar to priekšlīguma labprātīga neizpilde dod tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu (galvenā līguma atzīšanu par noslēgtu) tiesas ceļā. Priekšlīguma pusei var būt tiesības prasīt arī atlīdzību par zaudējumiem, kas tai radušies galvenā līguma nenoslēgšanas vai novēlotas noslēgšanas dēļ. Taču minētais neizslēdz tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu, ja vien tā nav kļuvusi neiespējama un prasītājs to joprojām vēlas. Šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi var būt gan alternatīvi, gan savietojami.
Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 7. jūlija spriedums lietā Nr. A420261119, SKA-185/2023
Senāta Administratīvo lietu departaments 7. jūlijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2021. gada 26. maija spriedumu saistībā ar par pienākuma uzlikšanu Valsts zemes dienestam veikt nekustamā īpašuma kadastrālo uzmērīšanu ar datu aktualizāciju Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.
Ar Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora 2019.gada 26.augusta lēmumu Nr. 2-10/24 atstāts spēkā Valsts zemes dienesta atteikums veikt pieteicēja dzīvokļa kadastrālo uzmērīšanu ar datu aktualizāciju Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā (turpmāk – kadastrs). Atteikums pamatots ar to, ka strīdus dzīvokļa pārbūve (vienkāršotā atjaunošana) veikta ārpus atsevišķā īpašuma robežām un skar kopīpašuma daļu (bēniņus), bet nav saņemta pārējo kopīpašnieku piekrišana kadastra objekta pārplānošanai un kadastrālajai uzmērīšanai ar datu aktualizāciju kadastrā.
Pieteicējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus savam apgalvojumam, ka ēka agrāk ir piederējusi četrām fiziskajām personām, kuras vienojās par visu ēkas bēniņu pārbūvi mansarda dzīvokļos. Tikai tāpēc, ka ēkai ir izbūvētas bēniņu telpas, kurās citiem dzīvokļu īpašniekiem kadastrā reģistrēti dzīvokļi, nav pamata veikt strīdus dzīvokļa kadastrālo uzmērīšanu ar datu aktualizāciju.
Pieteicējs uzskata, ka strīdus pažobeles ir atzīstamas par viņa īpašumu, tāpēc viņam bija tiesības bez saskaņošanas ar citiem dzīvokļu īpašniekiem apbūvēt mansarda stāvu no ēkas vienas ārsienas līdz pretējai ārsienai un attiecīgi arī tiesības prasīt, lai Valsts zemes dienests aktualizē kadastra datus, ņemot vērā strīdus dzīvokļa izmaiņas pēc pārbūves. Pieteicējs uzsver, ka atbilstoši tiesību normām kopīpašuma telpas ir bēniņi, savukārt gadījumā, ja bēniņi tiek izbūvēti, tie uzskatāmi par mansarda stāvu un vairs nav atzīstami par kopīpašuma daļu – bēniņiem. Tomēr no tiesiskā regulējuma izriet, ka būvdarbus un ar tiem saistītu kadastra datu aktualizēšanu bez saskaņošanas ar citiem dzīvokļu īpašniekiem var veikt tikai atsevišķajā īpašumā. Tādēļ neatkarīgi no tā, kā tiek nosauktas 4.stāvā esošās telpas (par mansardu, bēniņiem vai pažobelēm), pieteicējam nav tiesību bez saskaņošanas ar citiem dzīvokļu īpašniekiem veikt būvdarbus un secīgi – prasīt kadastra datu aktualizēšanu ārpus sava atsevišķā īpašuma robežām. Līdz ar to izskatāmajā lietā izšķiroši ir nevis tas, vai strīdus pažobeles ir pareizi uzskatīt par bēniņiem, bet gan tas, vai šīs pažobeles pieder tikai pieteicējam vai ir kopīpašums.
Senāts secina, ka apgabaltiesai nebija pamata konstatēt, ka strīdus dzīvoklim iepriekš neuzmērītās telpas pienācās pieteicējam. Senāts nekonstatē, ka apgabaltiesa, secinot, ka pieteicējs strīdus dzīvokļa pārbūvi veicis ārpus sava atsevišķā īpašuma un tāpēc strīdus dzīvokļa kadastrālajai uzmērīšanai ar datu aktualizāciju kadastrā nepieciešama pārējo dzīvokļu īpašnieku piekrišana, būtu piemērojusi nepareizās tiesību normas vai tās kļūdaini interpretējusi. Tādēļ Senāts atzīst, ka kasācijas sūdzība nav pamatota un ir noraidāma, bet apgabaltiesas spriedums atstājams negrozīts.
Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 11. jūlija spriedums lietā Nr. A420305118, SKA-85/2023
Senāta Administratīvo lietu departaments 11. jūlijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2020. gada 9. aprīļa spriedumu saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu, kurā konstatēts, ka pieteicējas darbiniekiem ir izmaksātas algas, kas pilnā mērā nav uzrādītas grāmatvedības uzskaitē un dienestam iesniegtajos darba devēja ziņojumos, kā arī pieteicēja ir nodarbinājusi personas, nenoslēdzot darba līgumus.
Senāts atzīst, ka apgabaltiesa ir vispusīgi un rūpīgi pārbaudījusi lietā esošos pierādījumus kopsakarā, tiesas secinājumi ir loģiski un saskanīgi. Kasācijas sūdzības argumenti neliecina par tiesas pieļautiem procesuālo un materiālo tiesību normu pārkāpumiem un nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai. Pieteicēja pēc būtības iebilst tiesas veiktajam pierādījumu novērtējumam, taču pierādījumu pārvērtēšana nav kasācijas instances tiesas kompetencē. Tas vien, ka pieteicēja nepiekrīt apgabaltiesas veiktajam pierādījumu novērtējumam un izdarītajiem secinājumiem, nenozīmē, ka pārsūdzētais spriedums ir nepareizs.
Satversmes tiesa
Satversmes tiesa ierosinājusi lietu saistībā ar Administratīvās apgabaltiesas pieteikumu par “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta trešās daļas 20.4 punkta un 9.panta pirmās daļas 5.punkta neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei.
Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8. panta trešās daļas 20.4 punkts noteic, ka pie fiziskās personas ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, tiek pieskaitīti izložu un azartspēļu laimesti, ja šā likuma 9. panta pirmās daļas 5. punktā nav noteikts citādi.Savukārt šā likuma 9. panta pirmās daļas 5. punkts noteic, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar nodokli netiek apliktiizložu un azartspēļu laimesti, ja laimesta (tā vērtības) apmērs (to kopsumma) taksācijas gada laikā nepārsniedz 3000 euro.
Pieteikuma iesniedzējasizskatīšanā apelācijaskārtībā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma atcelšanu. Valsts ieņēmumu dienests konstatēja, ka pieteicējs 2019. un 2020. gada apliekamajā ienākumā nav iekļāvis gūto ienākumu no izložu un azartspēļu laimestiem. Tādējādi ar Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu veiktas izmaiņas pieteicēja ienākumu deklarācijās un noteikts maksājamais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. No pieteikuma izriet, ka administratīvajā lietā ir strīds par to, kā nosakāms ar nodokli apliekamais objekts attiecībā uz laimestiem. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tai, izskatot konkrēto administratīvo lietu, ir jāpiemēro apstrīdētās normas, kas kopā noteic, ka ar nodokli tiek aplikti izložu un azartspēļu laimesti, kuru kopējais apmērs (to kopsumma) taksācijas gada laikā pārsniedz 3000 euro. Tomēr ar laimesta jēdzienu esot saprotama visa summa, kuru laimēšanas gadījumā spēlētājam izmaksā azartspēles vai izlozes organizētājs, neatkarīgi no spēlētāja iemaksām dalībai spēlē. Tādējādi atbilstoši apstrīdētajām
3normām varot veidoties arīsituācijas, kurās maksājamais nodoklis ir lielāks par laimestu,atņemot izdevumus par dalību spēlē.Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, likumdevēja izvēlētie līdzekļi neesot piemēroti apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo atkāpšanās no objektīvā neto principa neesot pamatota, un šādā veidā ienākumi faktiski tiekot aplikti ar nodokli dubultā – par iemaksāto naudu nodoklis jau esot samaksāts, gūstot attiecīgos ienākumus. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.
