Jaunumiem sekoja līdzi un tos apkopoja jurista palīgs Kristiāns Dzerkaļs
Banku un finanšu tiesības
Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā
Likumprojekta Nr: 367/Lp14. Stājas spēkā: 01.01.2024
Hipotekārā kredīta ņēmējiem 2024. gadā kompensēs kredīta kopējo procentu maksājumus 30% apmērā. Kompensāciju par ceturksni aprēķinās kredītiestāde, kas paziņos attiecīgo summu Valsts ieņēmumu dienestam, kurš to savukārt pārskaitīs uz kredīta ņēmēja kontu. Hipotekārā kredīta likmes daļu kompensēs no speciālas nodevas hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzībai, kas tiks ieskaitīta speciāli šim nolūkam izveidotā ieņēmumu kontā.
Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā
Likumprojekta Nr: 427/Lp14. Izsludināts: 21.12.2023
Likumprojekta mērķis ir atbilstoši konceptuālajā ziņojumā “Par Eiropas Savienības tiesību aktos atļautajiem izņēmumiem sankciju piemērošanā un Latvijas kompetentajām iestādēm šo izņēmumu piemērošanā” piedāvātajam 3.risinājums, kas Ministru kabinetā pieņemts 2023. gada 15. augustā, izveidot sistēmu, kādā Latvijā piemēro Eiropas Savienības regulās un lēmumos par sankciju noteikšanu paredzētos izņēmumus un noteikt kompetento iestādi, kas lemtu par minēto izņēmumu piemērošanu.
Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā
Likumprojekts Nr: 477/Lp14. Nodots komisijai 21.12.2023
Likumprojekts izstrādāts, lai mazinātu pārkreditēšanas šķēršļus, atvieglotu patērētāju iespējas pārkreditēt tādus kredītus, kuru atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku, tādējādi veicinot klientu mobilitāti un konkurenci kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju starpā, kas mudinātu attīstīt kredītiestāžu piedāvātos risinājumus hipotekāro kredītu ņēmējiem un mazināt augstās hipotekāro kredītu likmes.
Saistītie likumprojekti:
Grozījumi Kredītiestāžu likumā
Grozījumi Apdrošināšanas līguma likumā
Enerģētika
Grozījumi Enerģētikas likumā
Likumprojekta Nr: 481/Lp14. Nodots komisijai: 21.12.2023
Paredzēts papildināt Enerģētikas likuma 19. panta 1.1 daļu ar jaunu gadījumu, kad energoapgādes komersants būs tiesīgs jaunā objekta būvniecību (ierīkošanu) veikt bez saskaņošanas ar zemes īpašnieku, saskaņošanu aizstājot ar zemes īpašnieka informēšanu. Tas attieksies uz šādiem gadījumiem:
- energoapgādes komersanta objekts tiek ierīkots blakus pilnībā vai daļēji nojaucamam šī energoapgādes komersanta objektam un līdzšinējā energoapgādes komersanta objekta aizsargjoslā, un pēc jaunā objekta ierīkošanas attiecīgās aizsargjoslas aizņemtās platības novietojums attiecībā pret līdzšinējo aizsargjoslas ārējo malu mainīsies ne vairāk kā par 20 procentiem augstsprieguma elektrisko tīklu gaisvadu līniju vai augstsprieguma elektrisko tīklu kabeļu līniju, kuras zem ūdens līmeņa šķērso virszemes ūdensobjektus, gadījumā;
- energoapgādes komersanta objekts tiek ierīkots blakus pilnībā vai daļēji nojaucamam šī energoapgādes komersanta objektam un blakus līdzšinējā energoapgādes komersanta objekta aizsargjoslai, un pēc jaunā objekta ierīkošanas attiecīgās aizsargjoslas aizņemtās platības novietojums attiecībā pret līdzšinējo aizsargjoslas ārējo malu mainīsies ne vairāk kā par 2 metriem pazemes augstsprieguma elektrisko tīklu kabeļu līniju gadījumā.
Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā
Likumprojekta Nr: 321/Lp14. Izsludināts: 04.01.2024
Likumprojekts paredz noteikt elektroenerģijas neto uzskaites sistēmas darbības beigu termiņu, precizēt likumā noteikto elektroenerģijas aktīvo lietotāju definīciju un likumā ietvertos nosacījumus, kā tiek izsniegtas atļaujas elektroenerģijas ražotājiem, kuri atjauno elektroenerģijas ražošanas iekārtas, papildinot likumu ar jaudas atjaunošanas definīciju.
Noteikumi par atļaujām jaunas elektroenerģijas ražošanas iekārtas ieviešanai vai elektroenerģijas ražošanas jaudas palielināšanai
Projekta ID: 22-TA-2553. Stājas spēkā 01.01.2024
Noteikumu projekta mērķis ir noteikt kārtību, kādā Būvniecības valsts kontroles birojs izsniedz atļaujas atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 22. panta otrajā daļā noteiktajam deleģējumam. Noteikumus nepiemēro, ja tiek veikta jau ieviestu elektroenerģijas ražošanas iekārtu nomaiņa (atjaunošana) un ekspluatācijā esošas elektroenerģijas ražošanas iekārtas atjaunošanas rezultātā netiek mainīts elektroenerģijas ražošanas veids un kopējā atļautā elektroenerģijas ražošanas jauda.
Nodokļu tiesības
Grozījums likumā ‘Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās’
Likumprojekta Nr: 399/Lp14. Izsludināts: 21.12.2023
Veicināt atjaunojamo energoresursu, t.sk. elektroenerģijas izmantošanu iekārtās brīvostu un speciālo ekonomisko zonu teritorijās, kā arī nodrošināt finansējuma pieaugumu valsts funkciju nodrošināšanai un ekonomikas attīstībai periodā no 2024.gada līdz 2026.gadam saistībā ar akcīzes nodokļa likmju pakāpenisku paaugstināšanu atsevišķiem naftas produktiem, kurus izmanto speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās. Papildus tiktu novērsti arī konkurences kropļojumi starp brīvostās strādājošiem uzņēmumiem.
Grozījumi likumā ‘Par akcīzes nodokli’
Likumprojekts Nr: 396/Lp14. Izsludināts: 21.12.2023
Nodrošināt finansējuma pieaugumu valsts funkciju nodrošināšanai un ekonomikas attīstībai, trīs gadu periodā no 2024.gada līdz 2026.gadam pakāpeniski paaugstinot akcīzes nodokļa likmes alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamam šķidrumam, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamā šķidruma sagatavošanas sastāvdaļām, tabakas aizstājējproduktiem, kā arī atsevišķiem naftas produktiem, kurus izmanto speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās.
Grozījumi likumā ‘Par nekustamā īpašuma nodokli’
Likumprojekts Nr: 474/Lp14. Stājas spēkā: 01.01.2024
Likumprojekts paredz, ka nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi netiek piemēroti nekustamā īpašuma nodokļa maksātājam par tam piederošu nekustamo īpašumu, attiecībā uz kuru zemesgrāmatā veikta aizlieguma atzīme saskaņā ar Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 13.panta piekto daļu, no šīs atzīmes izdarīšanas dienas.
Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā
Likumprojekts Nr: 405/Lp14. Stājas spēkā: 01.01.2024
Ņemot vērā augsto kreditētāju tirgus koncentrāciju, kas sadārdzina un ierobežo pakalpojumu pieejamību klientiem un augstās procentu likmes ļauj finanšu sektoram gūt būtisku peļņu, ar valsts budžeta sviru palīdzību nodrošināt taisnīgāku augsto procentu likmju nastas sadalījumu sabiedrības un finanšu sektora starpā, kā arī fiskālo funkciju, valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanai un ilgtspējīgas publisko pakalpojumu nodrošināšanas izaicinājumu risināšanai. Novērst nodokļa sekas, kas rodas ilgstoši ekspluatējot novecojušus uzņēmumu reprezentatīvos automobiļus.
Transports
Grozījumi Dzelzceļa pārvadājumu likumā
Likumprojekta Nr: 311/Lp14. Izsludināts: 20.12.2023
Likumprojekta mērķis ir stiprināt dzelzceļa pasažieru tiesību aizsardzību un veicināt dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu pievilcību, nodrošinot atbilstību jaunajam Eiropas Savienības regulējumam dzelzceļa pasažieru tiesību un pienākumu jomā, un nosakot atbrīvojumus no tiem Regulas (ES) 2021/782 noteikumiem, kurus Latvija izvēlējusies piemērot.
Dažādi
Grozījumi Vēlētāju reģistra likumā
Likumprojekta Nr: 7/Lp14. Stājas spēkā: 01.01.2024
2022. gada 17. martā tika pieņemts Vietējo pašvaldību referendumu likums, kura mērķis ir veicināt vietējās pašvaldības iedzīvotāju līdzdalību vietējās nozīmes jautājumu lemšanā un noteikt jautājumus, par kuriem var ierosināt un rīkot vietējās pašvaldības referendumu, pašvaldības referenduma finansēšanas avotu, kā arī kārtību, kādā ierosināms un rīkojams pašvaldības referendums un paziņojami tā rezultāti. Vietējo pašvaldību referendumu likums paredz balsošanas kārtību, kurā vēlētāju datu apstrādei tiek izmantots Vēlētāju reģistrs.
Par Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma atzīšanu par spēku zaudējušu
Likumprojekta Nr: 340/Lp14. Stājas spēkā: 01.01.2024
Likumprojekts “Par Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma atzīšanu par spēku zaudējušu” izstrādāts ar mērķi atzīt par spēku zaudējušu Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu.
Grozījumi likumā ‘Par tiesu varu’
Likumprojekta Nr: 369/Lp14. Izsludināts: 04.01.2024
Grozījumi ir izstrādāti, lai izpildītu Satversmse tiesas spriedumu, pilnveidojot likuma 55. pantu. Grozījumu mērķis ir likumā nostiprināt tādu izvērtēšanas mehānismu, kas varētu piešķirt atļauju personai, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts uz nereabilitējoša pamata, kā arī citos grozījumos noteiktajos gadījumos, piedalīties tienešu kandidātu atlases procesā, vienlaikus nodrošinot, ka personas dalība tiesnešu kandidātu atlases procesā vai tiesneša amata ieņemšana negatīvi neietekmēs sabiedrības uzticību tiesu varai un tiesu varas reputāciju.
Grozījumi Ministru kabineta 2017. gada 28. februāra noteikumos Nr. 105 “Noteikumi par publisko iepirkumu līgumcenu robežvērtībām”
Projekta ID: 23-TA-2998. Stājas spēkā: 01.01.2024
Noteikumu projekta izstrādes mērķis ir noteikt publisko iepirkumu līgumcenu robežvērtības, no kurām sākot par iepirkumu ir veicama obligāta publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktos noteiktajām līgumcenu robežvērtībām, tādējādi nodrošinot Latvijas tiesību aktu atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktiem.
Par Ministru Kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” atzīšanu par spēku zaudējušiem
Projekta ID: 23-TA-2990. Stājas spēkā: 01.01.2024
Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru Kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumus Nr.662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai
Satversmes tiesa
Satversmes tiesa rakstveida procesā izskatīja lietu, kas ierosināta pēc komercsabiedrību pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēju komercdarbības veids ir ūdeļu ievešana un audzēšana, ūdeļu kažokādu ieguve, apstrāde un eksportēšana. Pieteikuma iesniedzēju ieskatā, apstrīdētā norma, kas laika periodā no 2021. gada 21. decembra līdz 2022. gada 16. decembrim aizliedza ūdeļu ievešanu no ārvalstīm, neatbilst Satversmes 105. pantam. Pieteikuma iesniedzēju ieskatā, apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nebija samērīgs.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma pieteikuma iesniedzējām ierobežoja Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības veikt noteikta veida komercdarbību. Ierobežojums bija vērsts uz to, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības uz veselību, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzību. Proti, no pieejamiem datiem un pētījumiem par Covid-19 izplatību ūdeļu novietnēs izrietēja, ka darbinieki un citas personas, kuras nonāk saskarsmē ar inficētām ūdelēm, ir pakļautas augstam saslimstības riskam. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums tika noteikts, lai novērstu Covid‑19 vīrusa strauju izplatību, kā arī jaunu vīrusa variantu rašanos un izplatīšanos, kas varēja apdraudēt cilvēku veselību, izraisīt veselības nozares pārslodzi un apdraudēt veselības aprūpes un ārstniecības pakalpojumu nepārtrauktību.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka tādi alternatīvi līdzekļi Covid-19 vīrusa izplatības ierobežošanai, kā piemēram, aizliegums ievest ūdeles tikai no konkrētām valstīm, kurās attiecīgajā laika posmā konstatēta ūdeļu inficēšanās ar Covid-19, karantīnas paredzēšana ievestajām ūdelēm, kā arī ievešanas atļauju sistēma nevar nodrošināt to, ka inficētas ūdeles nenonāk kontaktā ar cilvēkiem. Savukārt aizliegums pārvietot ūdeles starp novietnēm Latvijā nav uzskatāms par alternatīvu līdzekli apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo tas acīmredzami nevar novērst Ministru kabineta identificēto risku – ar Covid-19 inficētu ūdeļu ievešanu no ārvalstīm.
Satversmes tiesa atzina, ka, ievērojot Covid-19 izraisošā vīrusa izplatību un tā radītos draudus veselības sistēmai, atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas augstāk par visas sabiedrības interesēm. Turklāt pieteikuma iesniedzējām bija pieejami atbalsta mehānismi, ar kuriem tika mazinātas tām noteiktā ierobežojuma sekas. Savukārt sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma apstākļos, kad bija nepieciešams mazināt iespējamo Covid-19 izraisošā vīrusa transmisiju no ūdelēm uz cilvēkiem un tādējādi aizsargāt cilvēku veselību un sabiedrības labklājību, bija lielāks nekā pieteikuma iesniedzējām radītās nelabvēlīgās sekas.
Satversmes tiesā ierosināta lieta par liegumu personai būt par tiesu ekspertu, ja pret to kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata
Satversmes tiesā pēc Senāta pieteikuma ierosināta lieta “Par Tiesu ekspertu likuma 6. panta trešās daļas 5. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam”.
Apstrīdētā norma noteic, ka par tiesu eksperta kandidātu nevar būt persona, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata.
Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā ir administratīvā lieta, kurā Tiesu ekspertu padome, pamatojoties uz apstrīdēto normu, izbeigusi personai izsniegtā tiesu eksperta sertifikāta darbību. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli – katra individuālā gadījuma izvērtēšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam, jo tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs.
Satversmes tiesa uzaicināja institūciju, kas izdevusi apstrīdēto normu – Saeimu – līdz 2024. gada 28. februārim iesniegt atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Lietas sagatavošanas termiņš ir 2024. gada 28. maijs. Par lietas izskatīšanas procesa veidu un datumu tiesa lemj pēc lietas sagatavošanas.
Augstākā tiesa
Senāts iztulko likuma normu par transportlīdzekļa vadītāja pienākumu atlīdzināt zaudējumus ceļu satiksmes negadījuma vietas neatļautas atstāšanas gadījumā
Senāta Civillietu departaments, paplašinātā sastāvā izskatot lietu kasācijas kārtībā, 20. decembrī atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīta apdrošināšanas akciju sabiedrības „Baltijas Apdrošināšanas Nams” (AAS „Baltijas Apdrošināšanas Nams”) regresa prasība par zaudējumu atlīdzības piedziņu. Prasība celta pret transportlīdzekļa BMW 535 vadītāju, kurš administratīvā pārkāpuma procesā atzīts par vainīgu ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā.
Senāts, izskaidrojot transportlīdzekļa vadītāja pienākumu palikt ceļu satiksmes negadījuma vietā, norādīja, ka, izpildot šo pienākumu, transportlīdzekļa vadītājam, pirmkārt, negadījuma vietā ir jāatklāj sava iesaiste ceļu satiksmes negadījumā tām personām, kuras var konstatēt negadījuma apstākļus, un, otrkārt, jāuzturas negadījuma vietā, šādi nodrošinot savu pieejamību tādu ziņu iegūšanai, kas nepieciešamas negadījuma apstākļu noskaidrošanai. OCTA sistēmas efektīvai darbībai minētajam pienākumam ir būtiska nozīme, jo tas ir viens no veidiem, kā apdrošinātājam tiek nodrošināta iespēja iegūt pilnīgu informāciju par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem, lai pārliecinātos par apdrošināšanas riska iestāšanos un pieņemtu lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Tādēļ šī pienākuma neizpilde likumā ir paredzēta kā viens no izņēmuma gadījumiem, kad apdrošinātājs ir tiesīgs celt regresa prasību, negadījumā cietušajiem izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību atgūstot no transportlīdzekļa vadītāja, kurš nodarījis zaudējumus un neatļauti atstājis negadījuma vietu (vai, ja zaudējumu piedziņa no transportlīdzekļa vadītāja nav iespējama, no ceļu satiksmes negadījumā zaudējumus nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka vai līzinga gadījumā – no transportlīdzekļa turētāja).
Senāts atzina, ka notikuma vietas atstāšana var būt attaisnojama arī citos gadījumos, kad tā nepieciešama likumā noteiktā pienākuma izpildei, proti, kad konstatējama pienākuma palikt negadījuma vietā un cita likumā noteiktā pienākuma sadursme. Tādā gadījumā jāizvērtē, kura pienākuma izpildei ir dodama priekšroka, ņemot vērā attiecīgo normu aizsardzības mērķus un konkrētās lietas apstākļus, tostarp konkrētā ceļa satiksmes negadījuma apstākļus (iesaistīto transportlīdzekļu skaitu, to, vai ir cietuši cilvēki, vai ir nodarīti bojājumi trešo personu mantai u. tml.).
Senāts norādīja, ka negadījuma vietas atstāšana var būt attaisnojama arī tad, ja personai ir jāsaņem medicīniskā palīdzība u. tml. gadījumos, kad konkrētajos apstākļos citādi nav bijis iespējams novērst kaitējumu savām vai citu personu likumīgajām interesēm vai tiesībām, ja aizsargājamai likumīgajai interesei ir dodama priekšroka salīdzinājumā ar apdrošinātāja mantiskajām interesēm.
Tiesai no jauna jāvērtē lieta par uzņēmumam piemērotu energoefektivitātes nodevu; Senāts norāda uz likuma nepilnībām
Senāta Administratīvo lietu departaments 21.decembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par Ekonomikas ministrijas lēmuma atcelšanu. Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā. Senāts lietu tiesas sēdē mutvārdu procesā izskatīja 6.decembrī, uzklausot procesa dalībniekus.
Izskatāmajā lietā ar Ekonomikas ministrijas 2019.gada 3.septembra lēmumu pieteicējai SIA „FORUMS Investīcijas” piemērota energoefektivitātes nodeva 12 639,21 euro. Lēmumā secināts, ka pieteicēja kā lielais elektroenerģijas patērētājs līdz Energoefektivitātes likuma pārejas noteikumu 10.punktā noteiktajam termiņam – 2018.gada 1.aprīlim – nebija izpildījusi likuma 12.panta otrajā, trešajā vai piektajā daļā noteiktās prasības: ieviesusi un uzturējusi sertificētu energopārvaldības sistēmu vai papildinājusi jau ieviesto vides pārvaldības sistēmu, vai arī veikusi energoauditu. Tādējādi pieteicējai tika noteikts pienākums maksāt energoefektivitātes nodevu saskaņā ar šā likuma 13.panta otro daļu.
Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu, kurā lūdza atcelt ministrijas lēmumu. Pieteicēja argumentēja, ka 2017.gada 31.maijā tā izbeidza līgumattiecības ar AS „Sadales tīkls” un, tā kā pieteicējai vairs nebija aktīva elektroenerģijas pieslēguma, tai nebija arī pienākuma izpildīt likuma prasības.
Tādējādi – ievērojot, ka energoefektivitātes nodevas maksāšanas pienākums ir saistīts ar konceptu, ka lielajam elektroenerģijas patērētājam nav rīcības plāna, kā nākotnē elektroenerģiju patērēt efektīvāk, – situācijā, kad komersantam vispār vairs nav elektroenerģijas pieslēguma, jāsaprot, ka tas attiecīgi arī nevar koriģēt savu uzvedību, lai „patērētu” elektroenerģiju vēl efektīvāk. Līdz ar to Senāta vērtējumā prasība maksāt nodevu tādam patērētājam, kurš izbeidz līgumsaistības par elektroenerģijas iegādi pirms likumā noteiktā termiņa prasību izpildei, neatbilstu likumā ietvertās sistēmas mērķim. Līdz ar to Senāta vērtējumā nevar šādam komersantam arī likt maksāt energoefektivitātes nodevu, ja tas faktiski nevar izpildīt likumā noteiktās prasības. Pretējā gadījumā tas būtu skaidri likumdevējam jāparedz.
Senāts: dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga noteikt nokavējuma procentus vai līgumsodu par maksājumu kavējumu
Senāta Civillietu departaments, paplašinātā sastāvā izskatot lietu kasācijas kārtībā, 28. decembrī atcēla Latgales apgabaltiesas spriedumu, ar kuru citastarp tika noraidīta dzīvojamās mājas pārvaldnieces – dzīvokļu īpašnieku biedrības – prasība pret dzīvokļa īpašuma kopīpašnieci daļā par līgumisko nokavējuma procentu piedziņu no dzīvokļa īpašuma kopīpašnieces.
Izskatītajā lietā daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldniece bija cēlusi prasību pret diviem viena dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem (katram pieder ½ domājamā daļa no dzīvokļa īpašuma) par pārvaldīšanas maksas, maksājuma uzkrājumu fondā un komunālo pakalpojumu maksas parāda piedziņu, kā arī par pārvaldīšanas līgumā paredzēto nokavējuma procentu piedziņu. Viens no dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem savu parādu tiesvedības laikā samaksāja, bet pret otru kopīpašnieku tiesvedība turpinājās.
Latgales apgabaltiesa atzina, ka abi atbildētāji nav piedalījušies dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē, kurā pieņemts lēmums par nokavējuma procentu piemērošanu noteiktā apmērā kavētiem maksājumiem, un arī nav piedalījušies kopsapulcē, kurā apstiprināts dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgums un tā noteikumi, tostarp par nokavējuma procentu piemērošanu kavētiem maksājumiem. Apgabaltiesa secināja, ka, neraugoties uz to, ka dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumi ir saistoši ikvienam dzīvokļa īpašniekam, Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktā dzīvokļu īpašnieku kopības kompetence nav tulkojama tik plaši, ka tā aptver arī tiesības noteikt nokavējuma procentu apmēru tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nav balsojuši par šādu lēmumu.
Šo apgabaltiesas secinājumu Senāts atzina par kļūdainu. Senāts spriedumā uzsver, ka kopš 2019. gada savā judikatūrā konsekventi uzturējis atziņu, ka, lai gan daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (dzīvokļu īpašumu māju) pārvaldīšanas tiesības un pienākums ir katram attiecīgās dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašniekam, tiesiskajās attiecībās ar trešajām personām, piemēram, slēdzot līgumu ar pārvaldnieku, visu dzīvokļu īpašnieku interesēs rīkojas dzīvokļu īpašnieku kopība kā tiesību subjekts, ciktāl šādas tiesiskās attiecības attiecas uz dzīvojamās mājas pārvaldīšanu (sk. par Senāta 2019. gada 12. decembra spriedumu, ar kuru dzīvokļu īpašnieku kopības atzīta par tiesību subjektu, šeit). Dzīvokļu īpašnieku kopības kā tiesību subjekta statuss kopš 2022. gada 13. aprīļa precizēts arī Dzīvokļa īpašuma likuma 15. pantā. Savukārt saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta pirmās daļas pirmo teikumu kopības kompetencē primāri ir nodrošināt visu dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu.
Senāts, analizējot ne vien kopības tiesības noteikt nokavējuma procentu maksāšanas pienākumu, bet arī kopības tiesības paredzēt pienākumu par maksājumu kavējumu maksāt līgumsodu, tālāk secina, ka gan nokavējuma procenti, gan līgumsods pilda ne vien preventīvu funkciju, bet abiem šiem tiesību institūtiem piemīt kompensējoša daba. Trūkstot līdzekļiem pārvaldīšanas izdevumu segšanai, dzīvokļu īpašnieku kopībai vai pilnvarniekam var rasties papildu izdevumi nepieciešamā finansējuma piesaistei, ko šādā gadījumā pilnībā vai daļēji kompensē noteiktie nokavējuma procenti vai līgumsods.
