Vērtējot Latvijas labklājības līmeni un to, kādēļ gadu no gada atpaliekam no kaimiņvalstīm, nevar neņemt vērā ēnu ekonomikas apjomu. Tas jau apmēram 15 gadus ir nemainīgi liels – vidēji ceturtdaļa no iekšzemes kopprodukta (IKP), turklāt pēdējos gados ar augšupejošu tendenci. Politiķi teorētiski meklē labākos rīkus, kā iedzīvotājus mudināt iznākt no pelēkās zonas, bet pētnieki norāda, ka viņu ieteikumi netiek ņemti vērā.
Valsts budžetā lielāko daļu ieņēmumu veido iedzīvotāju nomaksātie nodokļi. Tādēļ ikviens no mums vistiešākajā mērā ir atbildīgs par valsts labklājību. Un, izvēloties nodokļus nemaksāt, paģēram zemāku dzīves līmeni. Attiecīgi jo lielāks ēnu ekonomikas īpatsvars, jo mazāk naudas nonāk valsts budžetā. Un pētnieki lēš, ka Latvijā ik gadu tie ir 2,2 – 2,5 miljardi eiro, kas iet secen valsts makam.
Grūti piesaistīt ārvalstu investīcijas
“Diemžēl pie lielas ēnu ekonomikas ir sarežģīti piesaistīt ārvalstu investīcijas, ir sarežģīti dabūt finansējumu uzņēmējdarbībai. Tas ir sarežģīti arī no tā, cik tad reāli naudas mums ir Valsts kasē, lai tā nauda ekonomikā reāli būtu un cilvēku vidējā labklājība augtu,” norādīja “SSE Riga” profesors Arnis Sauka.
Atbilstoši Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā (“SSE Riga”) ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009.gada, ēnu ekonomika Latvijā pērn bija 26,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Lietuva ēnu ekonomikas apjoma ziņā ir tikai nedaudz labākā situācijā. Igaunijā rādītāji ir ievērojami labāki.
“Efektīvs VID darbs, vienkārša nodokļu sistēma – es domāju, ka tas ir tas pareizais ceļš ejams,” sacīja Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš.
“Ne ar lielāku resursu, bet ar efektīvāku resursu izmantošanu viņi ir spējuši panākt to ekonomikas atrāvienu, tai skaitā arī ēnu ekonomikas mazināšanas jomā, tā ir mana diezgan liela pārliecība,” zināja teikt Sauka.
Un ne vienmēr augstākas nodokļu likmes garantē lielākus nodokļu ienākumus. Iespējams, vairāk iedzīvotāju izvēlētos piedalīties budžeta veidošanā, ja kopējais nodokļu slogs būtu tieši pretēji – zemāks. Tas savukārt nozīmē – jo vairāk nodokļu maksātāju un mazāka ēnu ekonomika, jo augstāks labklājības līmenis valstī kopumā.
Nodokļu morāles kritums
“Aplokšņu alga šobrīd ir lielākā problēma, un, samazinoties nodokļiem, tas ir ļoti loģiski… Cilvēki savā būtībā ir godprātīgi, un viņi vēlas samaksāt nodokļus, bet ir slieksnis, kad tie kļūst pārāk augsti, tad arī cilvēki sāk domāt par kaut kādām alternatīvām variācijām,” sacīja Zvērinātu advokātu biroja “” partneris .
Iedzīvotāju nodokļu morāles paaugstināšanu kā vienu no svarīgākajiem ēnu ekonomikas apkarošanas instrumentiem saskata arī sociologs Andris Saulītis, kurš šo jautājumu vētījis Finanšu ministrijas uzdevumā.
2020.gadā aptuveni trešdaļa Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka ir pilnībā nepieņemami pilnībā vai daļēji nedeklarēt savus ienākumus. Šis rādītājs nav slikts, tomēr gada laikā piedzīvots ievērojams iedzīvotāju morāles kritums. Proti, 2019.gadā pirms Covid-19 pandēmijas tā uzskatīja 42% aptaujāto.
“Tā pamatproblēma ir viena – tu neizstāvēsi blakus katram nodokļu nemaksātājam. Un bieži vien tu pat nezini, vai šis cilvēks tiešām maksā vai nemaksā nodokļus, kas rada vēl lielākas sekas, ja nu gadījumā šis cilvēks tomēr ir godprātīgs, tomēr viņam bijusi pārbaude, tad šī pārbaude jau rada šo negatīvo fonu. Līdz ar to ir pamatproblēma, ka mēs runājam par ierobežošanu, nevis par veicināšanu,” sacīja Saulītis.
Pētnieki secinājuši – piektā daļa iedzīvotāju uzskata, ka valsts neko nedara cilvēka labā. Tādēļ viņiem nav vēlmes maksāt nodokļus. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ sabiedrība būtu nevis jākontrolē, bet gan jāinformē par nodokļu maksāšanas būtību.
Ēnu ekonomikas apkarotāji pētniekos neieklausās
Taču politiķu sadzirdēti pētnieki nejūtas. Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā 2024. – 2027. gadam viņu rekomendācijas nav iekļautas.
“Es redzu, ka tas ir tāds deķis, kas ir salipināts no vairākām daļām, kur nav tāds uzstādījums, kas tad ir mūsu pamatpunkts. Tie visi punkti man šobrīd vairāk izskatās, ka ir iekļauti plānā, ka mēs tiešām zinām, ka mēs to izdarīsim. Bet es neredzu tādu politisku uzdrīkstēšanos, ka mēs mēģināsim panākt kaut ko,” sacīja Saulītis.
Tam piekrīt arī profesors Sauka: “Nav tā pirmā reize, kad ir pieteikumi, par ko valsts ir maksājusi – vai tā ir produktivitāte, vai tā ir ēnu ekonomika, vai kaut kādu konkrētu nozaru specifiski jautājumi, kur it kā zināšanas pietiek, bet mēs neredzam to īstenoto. Un tas lielais jautājums ir, vismaz man, ko es uzdodu: kā to mainīt?”
Ar pilno rakstu varat iepazīties portālā Lsm.lv !
