Latvijas tiesību akti

Rakstu autore: Aija Lasmane

FM darbaspēka nodokļu esošās situācijas novērtējums un priekšlikumu scenāriji

Pamatojoties uz Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sanāksmēs izteiktajiem viedokļiem un priekšlikumiem, ir izstrādāts darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un potenciālie priekšlikumu scenāriji tālākai rīcībai.

Ziņojums apkopo galvenos sadarbības partneru kopīgi definētos mērķus:

  • Darbaspēka izmaksu konkurētspējas nodrošināšana Baltijas reģionā;
  • Darbaspēka nodokļu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanas sistēmas vienkāršošana;
  • Kopējā nodarbināto skaita palielināšana (mērķgrupas);
  • Darbaspēka pieejamības palielināšana caur  mobilitātes veicināšanu;
  • Rīcībā esošo ienākumu palielināšana (nevienlīdzības mazināšana);
  • Ilgtspējas nodrošināšana.

Izvērtējumā iekļauti 15 darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, kas parāda pieejamās alternatīvas definēto mērķu sasniegšanai, kā arī to potenciālās ietekmes un izmaksas to ieviešanai.

Izvērtējums un uz tā pamata pieņemtie tālākie lēmumi, tiks iekļauti vidēja termiņa valsts nodokļu politikas pamatnostādnēs. Ar izvērtējumu var iepazīties Finanšu ministrijas tīmekļvietnes sadaļā “Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādes materiāli”.

LB VID vietā būs kompetentā uzraudzības iestāde kriptoaktīvu biznesam

30. aprīlī valdība izskatīja likumprojektu “Kriptoaktīvu pakalpojumu likums”, ar kuru Latvijas Banka tiks nozīmēta par kompetento uzraudzības iestādi, kas izsniegs darbības atļaujas kriptoaktīvu tirgus dalībniekiem pakalpojumu sniegšanai kriptoaktīvu jomā. Likumprojekta mērķis ir noteikt tiesisku ietvaru kriptoaktīvu tirgus darbībai Latvijā attiecībā uz personām, kas iesaistītas kriptoaktīvu emitēšanā, publiskā piedāvāšanā un pielaišanā tirdzniecībai vai kas sniedz kriptoaktīvu pakalpojumus, veicinot kriptoaktīvu jomas attīstību Latvijā.

Kriptoaktīvu tirgus dalībnieku lokā iekļaujas gan jaunie kriptoaktīvu tirgus dalībnieki, gan esošie finanšu tirgus dalībnieki, kas jau ir saņēmuši licenci (atļauju) finanšu pakalpojumu sniegšanai. Tāpat likumprojekts “Kriptoaktīvu pakalpojumu likums” ir attiecināms arī uz esošajiem kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējiem, kuri savu darbību ir sākuši pirms 2024. gada 30. decembra un kurus pašlaik uzrauga Valsts ieņēmumu dienests. Šādi kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzēji varēs turpināt sniegt kriptoaktīvu pakalpojumus bez Latvijas Bankas izsniegtas atļaujas līdz 2025. gada 30. jūnijam vai līdz brīdim, kad Latvijas Banka būs izskatījusi tās pieteikumu un pieņēmusi lēmumu par atļaujas izsniegšanu.

Likumprojekta “Kriptoaktīvu pakalpojumu likums” izstrāde ir nepieciešama, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes 2023. gada 31. maija Regulas (ES) 2023/1114 prasības un  nodrošinātu atbilstību FATF 15. rekomendācijas prasībām, kas Latvijā tiks vērtētas Moneyval 6. novērtēšanas kārtā. Likumprojekts skatāms Tiesību aktu projektu portālā.

Rakstu autore: Kristīne Erele

Rosina PVN samazināto likmi OECD izdotajiem izdevumiem

Šobrīd Budžeta un finanšu komisijā izskatīšanai atrodas likumprojekts par grozījumiem PVN likumā. Ierosinātie grozījumi paredz samazinātās PVN likmes 5% apmērā piemērošanu OECD dalībvalstu oficiālajās valodās izdoto grāmatu, brošūru, bukletu un tamlīdzīgu iespieddarbu piegādei iespieddarba vai elektroniska izdevuma formā, tostarp lejupielādējot. Samazinātās PVN likmes piemērošana paredz stiprināt Latvijas piederību OECD valstu saimei un izdevumu popularizēšanu latviešu valodā. Ja grozījumi tiks pieņemti, tad paredzams, ka tie stāsies spēkā 2025.gada 1.janvārī.

Grozījumi Uzturēšanās atļauju noteikumos

23.04.24. pieņemti grozījumi MK noteikumos Nr.564 “Uzturēšanās atļauju noteikumi”. Šajos MK noteikumos bija paredzēti atvieglojumi padziļinātās sadarbības programmas dalībniekiem. Tā kā šī programma vairs nav spēkā, šī atsauce tiek atcelta, bet jauna sasaiste ar reitingu sistēmu vismaz pagaidām nav paredzēta. Anotācijā skaidrots, ka šādas sasaistes iespējamību vēl tikai vērtēs. Otrkārt, attiecībā uz nodokļiem arī noteikts – ja paredzēts fizisku personu nodarbināt uz uzņēmuma līguma pamata, jāiesniedz Latvijas vai ārvalstu nodokļu administrācijas apstiprinātu dokumentu, kas apliecina, ka fiziskā persona ir reģistrējusies kā nodokļu maksātāja un veikusi nodokļu, nodevu un citu obligāto maksājumu iemaksu budžetā.

Raksta autors: Raivis Liberts

Grozījumi MK noteikumos par VSAOI iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par VSAOI un IIN

2024.gada 23.aprīlī  Ministru kabinets apstiprināja grozījumus Ministru kabineta 2010. gada 7. septembra noteikumos Nr. 827 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Ar MK grozījumiem tiek precizēts ziņu par darba ņēmēju statusa izmaiņām iesniegšanas sākuma termiņš, tiek atvieglota ziņu par darba ņēmējiem iesniegšanas kārtība darba ņēmēja miršanas gadījumā. Tiek precizēts personu loks, par kurām netiek aprēķinātas minimālās obligātās iemaksas. Tiek precizēta darba devēja ziņojuma aizpildīšanas kārtība nokavējuma naudas uzskaitei tiesas spriedumu gadījumā. Tiek noteikta darba ņēmēja ienākumu precizēšanas kārtība nodokļu kontroles uzsākšanas gadījumā. Tiek precizēta uzņēmējdarbības riska valsts nodevas norādīšanas kārtība.

 

Latvijas tiesu prakse

Rakstu autors: Oļegs Spundiņš

Tiesa atzīst VID veikto komersanta saimnieciskās darbības apturēšanu par pamatotu

Pirmās instances administratīvā tiesa martā apstiprināja VID rīcības korektumu – apturēt komersantu saimniecisko darbību gadījumos, kad nodokļu maksātājs nav samaksājis nokavētos nodokļu maksājumus, kas tiek piedzīti ar attiecīgo lēmumu, un VID rīcībā ir apstiprināts akts par piedziņas neiespējamību. Tiesa norāda, ka nosakot minētajā tiesību normā uzskaitītos priekšnoteikumus, likumdevējs jau ir samērojis komersanta intereses ar visas sabiedrības interesēm. Tādējādi atsevišķa lietderības apsvērumu novērtēšana šādos gadījumos nav nepieciešama.

Vienlaikus spriedumā šķiet dīvains tiesas secinājums, ka komersanta saimnieciskās darbības apturēšanai nav neatgriezeniskas sekas, bet tā ir vērtējama kā pagaidu līdzeklis, lai nodrošinātu normatīvo aktu prasību ievērošanu. Tiesa uzskata, ka šādā gadījumā pieteicējai ir visas iespējas aktīvi rīkoties, lai novērstu ar saimnieciskās darbības apturēšanu radītās sekas un tās saimnieciskā darbība tiktu atjaunota. Nav skaidrs, kādā veidā konkrētajā gadījumā pieteicēja varēja aktīvi rīkoties, jo apturot pieteicējas saimniecisko darbību, izslēdzot to no PVN reģistra, uzliekot liegumus visos publiskajos reģistros, kā arī arestējot bankas kontus (inkasso), pieteicējas rīcība tiek būtiski ierobežota.

No valdes locekļa piedzīts uzņēmuma nodokļu parāds

Otrās instances administratīvā tiesa piekrita VID pamatojumam piedzīt uzņēmuma nodokļu parādu no tā valdes locekļa, jo ir izpildījušies visi likumā noteiktie kritēriji, bet pieteicēja pieteikumā norādītā argumentācija bija nepamatota.

VID ir tiesības uzsākt procesu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no personas, kura ir bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir izveidojušies, ja tiek izpildīti visi turpmāk minētie kritēriji:

  1. nokavēto nodokļu maksājumu summa pārsniedz 50 Latvijā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu;
  2. lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu ir paziņots juridiskajai personai;
  3. ir konstatēts, ka pēc tam, kad pieņemts lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, nosūtīts paziņojums par datu atbilstības pārbaudes laikā konstatētajām konkrētajām neatbilstībām starp nodokļu maksātāja iesniegto informāciju un nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju, noformēts tematiskās pārbaudes akts, ja tematiskās pārbaudes laikā konstatēti būtiski pārkāpumi, kas liecina par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kā arī pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskā persona ir atsavinājusi sev piederošos aktīvus un valdes locekļa darbības vai bezdarbības rezultātā nav pilnā apmērā veikti juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi likumā noteiktajos termiņos;
  4. ir sastādīts akts par piedziņas neiespējamību;
  5. juridiskā persona nav izpildījusi Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

Praksē, vissvarīgākais kritērijs par kura ievērošanu, finansiālo grūtību situācijās, ir jāpadomā uzņēmuma valdes locekļiem, ir – maksātnespējas procesa pieteikums. Laicīgi izpildot šo pienākumu, valdes locekļi var izvairīties no situācijas, kurā viņi būs atbildīgi par uzņēmuma nodokļu parādiem ar visu tiem piederošo īpašumu.

Ja nav pircēja ļaunprātības, nevar liegt atskaitīt PVN pat, ja pārdevējs to nav maksājis

Nododot atpakaļ lietu apgabaltiesai jaunai izskatīšanai nu jau otro reizi, Senāts norādīja uz apgabaltiesas nepamatotiem secinājumiem attiecībā uz pieteicējas nepamatotu fiskālu priekšrocību gūšanu. Šajā sakarā, Senāts noradīja, ka faktam, ka nav konstatējami fiktīvo darījumu apstākļi, ir būtiska nozīme, novērtējot darījumu mērķi. Proti, ja darījumi faktiski tiek īstenoti, apgabaltiesas argumentiem, kāpēc tā tomēr uzskata, ka darījumu galvenais mērķis ir nepamatotu fiskālu priekšrocību gūšana, nevis saimnieciskā darbība, būtu jābūt pamatotiem ar vēl kādiem apstākļiem, kas ļauj to nešaubīgi konstatēt. Ja ir izslēgta preču saņēmēja ļaunprātība, tad tas, vai piegādātājs nodokli samaksā budžetā, neietekmē preču saņēmēja tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN. Ja tiesības uz PVN atskaitīšanu tiktu pakļautas nosacījumam, ka preču piegādātājs faktiski iepriekš ir samaksājis minēto nodokli, nodokļa maksātājam tiktu uzlikts neatbilstošs ekonomiskais slogs, ko novērst tieši ir atskaitīšanas sistēmas mērķis.

Par VID represīvajām metodēm, svešu nodokļu parādu iekasēšanas procesā

Vēl viena lieta, strīdā par cita nodokļu maksātāja nodokļu parāda iekasēšanu no tā darījumu partnera, ir nonākusi Senātā. Izskatāmajā lietā pieteicēja nav izpildījusi VID rīkojumā noteikto – pārskaitīt pieteicējas darījumu partnera nodokļu parādu valsts budžetā. Konstatējot apstākli, ka Pieteicēja ir veikusi parādnieka rēķinu apmaksu uz tā norādītiem bankas kontiem, VID pieņēma lēmumu par pieteicējas saimnieciskās darbības apturēšanu līdz brīdim, kamēr pieteicēja neiemaksās valsts budžetā Parādnieka nodokļu parādu, kas pārsniedz EUR 100 000.

Senāts norādīja, ka ņemot vērā pieteicējas saimnieciskās darbības apturēšanas lēmuma pamatojumu, kā arī pieteikumā izvirzītos argumentus, it īpaši par to, ka pieteicējai nav no likuma normām izrietoša pienākuma maksāt cita nodokļu maksātāja parādus, apgabaltiesai bija jāpārbauda, vai pieteicējai bija pienākums iemaksāt budžetā to summu, kuru pieteicēja, bija pārskaitījusi Parādniekam, un vai VID pēc tam, kad pie pieteicējas vairs neatradās Parādniekam pienākošies līdzekļi, vispār bija tiesības pieteicējai uzlikt pienākumu samaksāt naudas summu tādā apmērā, kādā pieteicēja to pārskaitījusi Parādniekam un kas daļēji sedz VID rīkojumā uzrādīto nodokļu parādu.

Taču apgabaltiesa saimnieciskās darbības apturēšanas lēmuma tiesiskumu ir pārbaudījusi no cita aspekta, proti, vai rīkojuma neizpildīšana VID piešķir tiesības apturēt pieteicējas saimniecisko darbību, atzīstot, ka tas nav pietiekams pamats pieteicējas saimnieciskās darbības apturēšanai un ka VID ir citi likumā noteikti instrumenti, kā panākt rīkojuma izpildi. Arī apgabaltiesas konstatējums, ka pieteicēja faktiski ir izpildījusi rīkojumu (jeb drīzāk – ka pieteicējai rīkojuma neskaidrības dēļ bija pamats uzskatīt, ka tā ir izpildījusi rīkojumu), jo tā iemaksāja budžetā naudas līdzekļus par tām saistībām, kas bija spēkā brīdī, kad rīkojums tika izdots, ir saistīts ar apgabaltiesas pārbaudi par to, vai pieteicēja, neizpildot rīkojumu, ir pieļāvusi būtisku pārkāpumu un vai tas tādējādi būtu pamats saimnieciskās darbības apturēšanai. Senāts atzinis, ka šādi motīvi nesniedz atbildi uz to, vai pieteicējai bija pienākums tās darījumu partnerei vienreiz jau samaksāto naudas summu ieskaitīt valsts budžetā un tādējādi – gadījumā, ja pieteikums tiktu apmierināts, pieteicējai būtu tiesības pretendēt uz jau budžetā iemaksāto summu atmaksu.

VID zaudē strīdā par PVN pārmaksu saistība ar dzīvokļu iegādi

Administratīvā tiesa ir izskatījusi PVN pārmaksas atmaksas strīdu saistībā ar dzīvokļu īpašuma izmantošanu saimnieciskajā darbībā. Pēdējo gadu laikā šādu strīdu kategorijā bija izveidojusies nodokļu maksātājiem negatīvā prakse – VID pārsvarā liedza tiem par nekustamo īpašumu samaksātā PVN atmaksu. Bet ar Senāta 2023.gada 9.oktobta spriedumu lietā SKA-171/2023 šī prakse mainījusies un šobrīd ir vērojama virkne pozitīvo spriedumu visās tiesu instancēs. Minētais fakts ir saistīts ar šaurāku pārbaudes veidu, ko šādās lietās ir jāveic tiesai – pārbaudīt VID lēmuma pamatojumu un tā pietiekamību atskaitīšanas tiesību liegšanai, nevis veikt visaptverošu izmeklēšanu, kā tas notika iepriekš.

Izskatāmā lietā strīds arī pastāvēja par kādas sabiedrības tiesībām uz priekšnodokli par vairāku dzīvokļu iegādi. Tā, kā VID ieskatā pieteicēja pārbaudei nebija iesniegusi pietiekamus dokumentāri pamatotus pierādījumus priekšnodokļa atskaitīšanas pamatotībai par iegādāto nekustamo īpašumu, VID atteica apstiprināt un atmaksāt PVN deklarācijā uzrādīto pārmaksāto PVN summu.

VID argumentācija: strīda nekustamo īpašumu statuss – dzīvokļu īpašumi (nav mainīts lietošanas veids), tātad tās nav publiskas telpas; un dzīvokļi aprīkoti ar virtuves tehniku, vannas istabu, citām dzīvošanai paredzētām mēbelēm.

Tiesa noteica, ka konkrētajā lietā tai ir jāpārbauda, vai pamatota ir VID argumentācija un dzīvokļus var izmantot saimnieciskai darbībai, piemēram, biroja vajadzībām. Izskatot lietas apstākļus – dzīvokļu atrašanās vietas, faktu, ka dzīvokļi tika sagatavoti to iznomāšanai juridiskajām personām, noslēgtie nomas līgumi, pieteicējas juridiskās adreses reģistrācija vienā no dzīvokļiem, pieteicējas valdes locekļa paskaidrojumi u.c., tiesa, atsaucoties uz iepriekš minētajā Senāta spriedumā norādītajām atziņām, nosprieda, ka VID pamatojums un konstatētie apstākļi nav pietiekoši priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai.

Papildus tiesa uzsvēra, ka fakts, ka darījumi nav īstenojušies kā cerēts, nav par pamatu priekšnodokļa tiesību liegšanai, ja vien netiek pierādīta ļaunprātīga priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību izmantošana. Rezultātā tiesa pilnībā apmierināja pieteikumu un uzlika VID par pienākumu atmaksāt PVN deklarācijās par attiecīgiem periodiem uzrādīto PVN summu. VID ir pienākums šādos gadījumos palielināt atmaksājamo PVN summu ar nokavējuma naudu, kura sastāda 10,95 % gadā, jeb 0,03 % dienā.

VID brīdinājums par saimnieciskās darbības apturēšanu – apstrīdams

VID izdeva brīdinājumu par uzņēmuma saimnieciskās darbības apturēšanu, pārmetot komersantam nepatieso ziņu iekļaušanu PVN deklarācijās par VID ieskatā faktiski nenotikušiem darījumiem. Gadījumā, ja pieteicēja neanulēs uzrādīto priekšnodokli, VID apturēs pieteicējas saimniecisko darbību. Senāts atzinis, ka pieteicējai ir tiesības prasīt brīdinājuma par saimnieciskās darbības apturēšanu tiesiskuma patstāvīgu kontroli – tātad, šāds brīdinājums ir apstrīdams.

Lai izvairītos no saimnieciskās darbības apturēšanas pieteicēja precizēja deklarācijas, kā rezultātā tai izveidojās budžetā maksājamā PVN summa un radās pienākums samaksāt nokavējuma naudu. Pieteicēja samaksāja šos nodokļu maksājumus. Rezultātā VID informēja pieteicēju, ka tas izbeidz pieteicējas saimnieciskās darbības apturēšanas procesu, jo pieteicēja ir novērsusi brīdinājumā norādītos pārkāpumus. Pieteicēja vērsās VID ar iesniegumu atmaksāt nepamatoti samaksāto nokavējuma naudu un atlīdzināt zaudējumus, kas radušies nepamatoti samaksātā PVN rezultātā, jo brīdinājums pieteicējai tika nosūtīts prettiesiski, kā rezultātā pieteicējai nebija jāprecizē deklarācijas un jāmaksā valsts budžetā papildu nodokļu maksājumus. Pieteicējas lūgumu VID noraidīja. Pieteicēja vērsās Administratīvajā tiesā ar pieteikumu par būtiska procesuāla pārkāpuma konstatēšanu un zaudējumu atlīdzināšanu.

Administratīvā rajona tiesa nosprieda, ka apstāklis, ka pieteicēja ir sekojusi VID brīdinājumā izteiktajam aicinājumam un labprātīgi novērsusi VID konstatēto pārkāpumu nenozīmē, ka tieši minētais brīdinājums ir radījis pieteicējas tiesisko interešu aizskārumu. Ievērojot šo faktu tiesa atteica pieņemt pieteikumu attiecīgajā daļā. Par minēto tiesas lēmumu pieteicēja iesniedza blakus sūdzību, kuras izskatīšana ir pakļauta izskatīšanai Senātā.

Senāts atzina, ka brīdinājumā norādīto pārkāpumu nenovēršana acīmredzami novestu pie pieteicējas saimnieciskās darbības apturēšanas, kas attiecīgi pieteicējai liegtu nodarboties ar tās pamatmērķi. Brīdinājums atzīstams par starplēmumu, kas pats par sevi skar būtiskas pieteicējas tiesības un tiesiskās intereses. Tiesībām uz tiesu neatbilst situācija, kurā nodokļu maksātājam liegta tiesību aizsardzība tikai tāpēc, ka nodokļu maksātājs brīdinājumā norādītās darbības izpilda, lai izvairītos no attiecīgajām tiesiskajām sekām. Tāpēc konkrētais administratīvais process noslēdzies ar nodokļu maksātājam labvēlīgu iznākumu (tā saimnieciskā darbība netika apturēta). Gadījumā, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt brīdinājumā norādītajiem pārkāpumiem, nebūtu saprātīgi likt nodokļu maksātājam nereaģēt uz brīdinājumu, attiecīgi sagaidīt lēmumu par tā saimnieciskās darbības apturēšanu un tikai tad ļaut vērsties tiesā, lai pārbaudītu vai nodokļu maksātājs ir pieļāvis brīdinājumā norādītos pārkāpumus. Šāds risinājums ir nesamērīgs ar sekām, kādas nodokļu maksātājam iestājas, ja tas neizpilda brīdinājumā norādīto.

Jāmaksā antidempinga maksājumu par nepareizi piemēroto ES nomenklatūras kodu

Administratīvā rajona tiesa piekrita VID Muitas pārvaldes lēmumam par pienākuma uzlikšanu pieteicējai – samaksāt budžetā antidempinga maksājumu, jo pieteicēja nav iesniegusi ticamus pierādījumus. Proti, VID apšaubīja dokumentus, ar kuriem preces ražotājs apliecina preces objektīvās īpašības un pavaddokumentus, kas kalpo preču klasifikācijas vajadzībām pēc piemērotā kopienas nomenklatūras koda. No sprieduma izriet, ka preču ražotājs ir atteicies sadarboties ar pieteicēju un iesniegt tai strīdus preču ķīmisko sastāvu apliecinošos dokumentus. Savukārt ražotāja ar preču ķīmisko sastāvu papildinātam sertifikātam tiesa nav piešķīrusi ticamību, jo preču ražotājs tika informēts par Latvijas muitas iestādes šaubām par strīdus preču korektu deklarēšanu atbilstoši ražotāja pieteicējai norādītajam KN kodam un tas ir ieinteresēts preču pārdošanā klientiem Eiropas Savienībā.

Šādos gadījumos, lai izvairītos no neplānotiem izdevumiem, pirms preču importa mēs ieteiktu vērsties pie kompetentiem nodokļu un muitas speciālistiem, lai pārliecinātos, ka importējamās preces patiešām atbilst tam KN kodam, kuru plānots piemērot. Tomēr šādās reizēs arī Latvijas/ES muitas tiesību eksperts var nepalīdzēt, ja muita apšauba preču izcelsmi apliecinošo dokumentu autentiskumu.

Tiesa ir atzinusi par pamatotu pieteicējas PVN 0% likmes piemērošanu

Saņemot no Senāta un izskatot lietu jau trešo reizi administratīvā apgabaltiesa nosprieda, ka pieteicēja nezināja un tai nebija jāzina par darījumu partnera ļaunprātīgiem nolūkiem. Tādējādi pieteicējas ES degvielas piegādes darījumos piemēroto PVN 0% likmi tiesa atzina par pamatotu.

2010. gada vasarā pieteicēja veica piegādes darījumus ar Polijas komersantu, deklarējot šos darījumus ar PVN 0% likmi. Veicot pārbaudi VID konstatēja, ka šīs preču piegādes nav notikušas, jo:

  • pieteicējas darījumu partneris nav deklarējis strīdus darījumus;
  • pārvadātāji nesniedza nodokļu administrācijām informāciju par piegāžu veiksmīgu norisi;
  • CMR nav norādīta precīza izkraušanas adrese;
  • akcīzes preču administratīvajos pavaddokumentos (AAD) tika konstatēts Polijas muitas iestādes zīmoga viltojums.

Vadoties no Senāta spriedumā izteiktajiem atzinumiem, apgabaltiesā noteica, ka lietā ir pārbaudāmi sekojošie lietas faktiskie apstākļi:

  • vai prece ir faktiski izvesta no Latvijas uz citu dalībvalsti;
  • vai VID norādītie apstākļi ir pietiekami, lai atzītu, ka nav izpildījušies likumā noteiktie nosacījumi PVN 0% likmes piemērošanai.

Vērtējot noformētajos CMR VID norādītus trūkumus apgabaltiesa atzina, ka pieteicēja pamatoti paļāvās uz AAD norādīto precīzo preču piegādes adresi, jo akcīzes preču aprite ir pakļauta īpašai muitas un nodokļu iestāžu kontrolei visā ES. Turklāt par strīdus darījumiem noformētās CMR neatšķīrās no pārējiem pieteicējas rīcībā esošajiem preču transportēšanas pavaddokumentiem, par kuriem VID nav izteicis iebildumus.

Pieteicēja nevarēja zināt, ka uz strīdus AAD zīmogi nav autentiski, jo, lai arī VID ir apgalvojis, ka pieteicējai kā informētam tirgus dalībniekam tas bija jāpamana, VID iesniegtie citi AAD par piegādēm Polijas darījumu partneriem neapstiprināja VID apgalvojumu. Proti, informācija un zīmogi uz VID iesnigtajiem AAD, pēc būtības neatšķīrās no strīdus AAD Polijas muitas iestādes zīmogiem. Savukārt informācija par 2010.gada atzīmēm, zīmogu paraugiem un to, kā ir jāizskatās atzīmei par akcīzes preču saņemšanu saņēmēja muitas iestādē ES valstīs, netika publiskota, secīgi pieteicēja to nevarēja zināt. Apgabaltiesa atzina, ka pieteicēja bija rīkojusies kā rūpīgs saimnieks, un nevarēja būt informēta par Polijas darījuma partnera īstenotu krāpšanu nodokļu jomā.

Neticami, bet strīds par 14 gadu veciem darījumiem joprojām nav beidzies. Rodas jautājums, vai ir samērīgi iekasēt no komersanta nodokļu uzrēķinu pirms tiesa ir pārbaudījusi iestādes lēmumu? Piemēram, Lietuvā uzrēķins ir jāmaksā tikai pēc iztiesāšanas, t.i., pēc augstākās instances sprieduma. Šāds scenārijs liekas daudz loģiskāks, jo gadījumos, kad nodokļu uzrēķins ir lielā apmērā, komersanti, nespējot to samaksāt pirms iztiesāšanas, vispār dažkārt zaudē iespēju pakļaut nodokļu administrācijas lēmumu tiesu kontrolei. Tātad, pat gadījumos, kad pietiekami liels VID uzrēķins nav pamatots, komersanti var vienkārši neizdzīvot līdz šī fakta objektīvai noskaidrošanai. Šāda situācija nostāda privātpersonas Latvijā īpaši nelabvēlīgajā tiesiskajā stāvoklī, kuru vajadzētu mainīt, līdzinoties Lietuvas regulējumam.

Raksta autore: Kristīne Erele

Viesu izmitināšanas pakalpojumiem PVN jāpiemēro pēc darījuma būtības, nevis atkarībā sertifikāta esamības

Eiropas Savienības tiesa ir pieņēmusi prejudiciālu nolēmumu lietā C-733/22 par PVN samazinātās likmes piemērošanu viesnīcām un līdzīgām naktsmītnēm.

Konkrētajā lietā Bulgārijas uzņēmums, kas nodarbojas ar tūrisma, ēdināšanas, viesnīcu izmitināšanas aktivitātēm, saviem pakalpojumiem piemēroja samazināto 9% PVN likmi. Taču nodokļu revīzijas laikā nodokļu administrācija secināja, ka uzņēmumam nebija tiesības piemērot samazināto PVN likmi, jo tam nebija tūrisma uzņēmuma klasifikācijas sertifikāta. Uzņēmums Bulgārijas administrācijas lēmumu pārsūdzēja, kā rezultātā tika uzdoti jautājumi EST.

Pirmkārt, EST spriedumā atgādināja, ka jānošķir izmitināšanas pakalpojumi, kuriem jāpiemēro PVN, un nekustamā īpašuma iznomāšanas un izīrēšanas pakalpojumi, kam jāpiemēro PVN atbrīvojums (PVN Direktīvas 135. pants un Latvijas PVN likuma 52.panta pirmās daļas 25.punkta a) apakšpunkts). Lai definētu izmitināšanas pakalpojumus, dalībvalstu ziņā ir tādu kritēriju ieviešana, kas tām šķiet piemēroti, lai nošķirtu ar nodokli apliekamus un neapliekamus darījumus. Konkrētajā lietā nodokļu administrācija uzskatīja, ka Bulgārijas uzņēmums sniedza izmitināšanas pakalpojumus, kas nav klasificēti saskaņā ar Tūrisma likumu, bet tomēr tie bija darījumi, kas veikti viesnīcu nozarē. Ja tas tā nebūtu bijis, minētie pakalpojumi būtu bijuši atbrīvoti no PVN atbilstoši PVN direktīvas 135. pantam.

Bulgārijā visiem viesu izmitināšanas uzņēmumiem ir jābūt klasificētiem saskaņā ar Tūrisma likumu, jo, nesaņemot klasifikāciju, tie nevar likumīgi veikt savu darbību. Tādējādi, EST secina, ka nesertificētu uzņēmumu sniegtie izmitināšanas pakalpojumi ir nevis cita veida pakalpojumi, bet gan valsts tiesiskajam regulējumam neatbilstoša izmitināšana, par ko iespējams varētu piemērot administratīvus sodus. Neitralitātes princips PVN iekasēšanas jomā nepieļauj nelikumīgu un likumīgu darījumu nošķiršanu. Tādējādi, ja vien dalībvalsts tiesiskais regulējums neparedz konkrētus un specifiskus izmitināšanas pakalpojumus, kam piemērojama samazinātā PVN likme, pakalpojuma sniedzēja sertifikācija nevar būt par pamatu PVN likmes dažādai piemērošanai, jo tas neatbilst nodokļu neitralitātes principam.

Pagājušajā gadā informējām savus lasītājus, ka VID ir publicējis uzziņu par samazinātā PVN piemērošanu izmitināšanas pakalpojumiem. VID uzziņā norāda – ja ir nodrošināta viesu izmitināšanas pakalpojumu sniegšana atbilstoši tūrismu regulējošajiem normatīvajiem aktiem, tai skaitā, ievērojot Tūrisma likumā minētos nosacījumus, tad izmitināšanas pakalpojumiem ir piemērojama PVN 12% likme. Savukārt, ja izmitināšanas pakalpojumi tiek sniegti, nenodrošinot viesu izmitināšanas pakalpojumu sniegšanu atbilstoši tūrismu regulējošajiem normatīvajiem aktiem, tad pakalpojumiem ir piemērojama PVN 21% likme.

Viela pārdomām un atkārtotai izvērtēšanai…

Raksta autore: Natālija Ķīse

Senāts apstiprina, ka preces nav piegādātas, kaut arī nodokļi samaksāti

Kurzemes apgabaltiesa izskatīja strīdu, kurā pret pieciem savstarpēji saistītiem uzņēmumu darbiniekiem celtas apsūdzības par patiesībā nenotikušu darījumu iekļaušanu grāmatvedības uzskaitē priekšnodokļa atgūšanas nolūkā. VID auditā konstatēts, ka darījuma partneri preču piegādes jomā nav patiesībā piegādājuši preces, kā arī nav bijis iespējams izsekot preču izcelsmes avotiem, preču izmēriem un svaram. Savstarpēji pretrunīgi apstākļi (ja nav piegādātas preces, kāda starpība, kāds tām svars vai izmērs). Visticamāk, ka konstatētās epizodes bijušas dažādas. Kurzemes apgabaltiesa atstājusi negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru atzīts, ka apsūdzēto darbības nav kvalificējamas kā uzņēmumam likumā noteikto grāmatvedības dokumentu slēpšana vai viltošana.

Senāta ieskatā, savukārt, uzņēmumu pārstāvju veiktās darbības atbilst noziedzīga nodarījuma sastāvam un ir kvalificējamas kā grāmatvedības dokumentu viltošana, jo grāmatvedības pārskatos ar tīšu nodomu ietvertas ziņas par īstenībai neatbilstošiem darījumiem, par ko liecina slēpšanas un viltošanas raksturs. Ja ar lietā iegūtajiem pierādījumiem tiek konstatēts, ka darījums nav noticis, tad šo darījumu it kā apliecinošo preču pavadzīmi-rēķinu nevar uzskatīt par attaisnojuma dokumentu, uz kura pamata būtu pieļaujams izdarīt ierakstus grāmatvedības uzskaitē. Tiesa arī norāda uz to, ka VID ir piešķirtas tiesības apstrīdēt nodokļu maksātāja norādītos darījumus pat tad, ja darījuma partneris ir PVN maksātājs, pavadzīmes ir izsniegtas darījuma partnerim un par darījumu ir samaksāti nodokļi. Par šo spriedumu paliek neatbildēti daudz jautājumi, tāpēc turpmāk centīsimies paanalizēt to detalizētāk.

 

ES tiesību akti

Raksta autors: Mārtiņš Rudzītis

Digitālo taksometru platformu operatoru šoferi pēc 2 gadiem visā ES – darbinieki

2024. gada 11. martā Padome apstiprināja t.s. “Digitālo platformu darba direktīvu”, kura nosaka minimālos aizsardzības standartus personām, kuras tiek nodarbinātas ar digitālo darba platformu starpniecību. Direktīva uzliekt dalībvalstīm pienākumu ieviest juridisko prezumpciju, saskaņā ar kuru, iestājoties noteiktiem nosacījumiem, tiesiskās attiecības starp digitālās platformas operatoru un ar šīs platformas starpniecību nodarbinātajām personām (piemēram, privātā nolīguma auto pakalpojumu sniedzējiem) tiks uzskatītas par darba attiecībām. Ja tiktu konstatēts, ka platformas operators kontrolē un vada ar platformas starpniecību piesaistītās personas, tās tiks uzskatītas par darbiniekiem un to tiesiskajām attiecībām ar platformas operatoru tiks piemēroti darba tiesību un darbaspēka nodokļu tiesību akti. Tomēr digitālo platformu operatori varēs atspēkot šo prezumpciju, pierādot, ka šīs līgumiskās attiecības nav uzskatāmas par darba attiecībām. Direktīva ir jāievieš nacionālajos normatīvajos aktos divu gadu laikā no tās spēkā stāšanās. Taču ņemot vērā, ka izmaiņu veikšana var būt laikietilpīga, digitālo platformu operatoriem un darbaspēka aģentūrām laikus jāizvērtē to darbības modeļa atbilstība direktīvas prasībām.

Raksta autors: Raivis Liberts

Izstrādāts jauns starptautiskais finanšu pārskatu standarts IFRS 18

2024.gada 9.aprīlī Starptautisko grāmatvedības standartu padome (IASB) paziņoja, ka ir pabeigts darbs pie jaunā starptautisko finanšu pārskatu standarta IFRS 18 izstrādes. Kā norādīts IASB paziņojumā, jaunais starptautisko finanšu pārskatu standarts IFRS 18 ieviesīs būtiskākās izmaiņas uzņēmumu finanšu rādītāju atspoguļošanā pēdējo 20 gadu laikā. Jaunā standarta mērķis ir panākt, ka uzņēmumu finanšu pārskatos norādītā informācija ir pārredzamāka un salīdzināmāka. IFRS 18 ieviesīs 3 jaunas prasības, kas uzlabos uzņēmumu ziņošanu par finanšu rezultātiem un dos ieguldītājiem labāku pamatu uzņēmumu analīzei un salīdzināšanai:

  1. IFRS 18 ievieš trīs definētas ienākumu un izdevumu kategorijas – pamatdarbību, ieguldījumus un finansēšanu, lai uzlabotu PZA struktūru, un pieprasa, lai visi uzņēmumi norādītu jaunas starpsummas, tostarp pamatdarbības peļņu.
  2. IFRS 18 pieprasa sniegt skaidrojumu un aprēķinu formulu tiem uzņēmumam specifiskajiem finanšu analīzes rādītājiem, kuri ir norādīti finanšu pārskatā.
  3. IFRS 18 sniedz vadlīnijas, norādot, kuri finanšu rādītāji jānorāda finanšu pārskata pamatdaļās, kuri pielikumos / piezīmēs, kā arī pieprasa lielāku caurspīdīgumu attiecībā uz uzņēmuma operatīvajām izmaksām.

IFRS 18 standarts stāsies spēkā attiecībā uz pārskata gadiem, kuri sākas no 2027.gada 1.janvāra, bet uzņēmumiem ir tiesības piemērot IFRS 18 arī agrāk.

 

ES tiesu prakse

Rakstu autore: Kristīne Erele

Pastāvīgās iestādes jēdziens PVN mērķiem

Eiropas Savienības Tiesa pieņēma lēmumu lietā par pastāvīgas iestādes jēdziena interpretāciju PVN vajadzībām. CS Šveicē nopirka izejvielas un nosūtīja tās saistītam CPB uz Beļģiju. Savstarpējais sadarbības līgums paredzēja, ka CPB izmanto savu aprīkojumu un iekārtas CS preču apstrādei saskaņā ar norādījumiem. CPB uzglabāja preces savās telpās Beļģijā pirms un pēc apstrādes. CPB sniedza arī virkni papildu pakalpojumu, piemēram, noliktavā esošās produkcijas pārvaldība, produktu tehniskās pārbaudes un novērtējumi, ieteikumi ražošanas procesa uzlabošanai u.c. Pēc apstrādes CS pārdeva savas preces no Beļģijas, izmantojot savu Beļģijas PVN identifikācijas numuru. CPB izrakstīja rēķinu CS par sniegtajiem pakalpojumiem bez PVN, piemērojot vispārējos B2B PVN piemērošanas noteikumus (pakalpojuma sniegšanas vieta ir pakalpojuma saņēmēja adrese).

Beļģijas nodokļu administrācija nepiekrita, jo uzskatīja, ka CS Beļģijā faktiski bija pastāvīga iestāde CPB telpās un faktiski šī CS pastāvīgā iestāde Beļģijā saņēma pakalpojumus. Līdz ar to pakalpojuma sniegšanas vieta ir Beļģija un CPB sniegtie apstrādes pakalpojumi apliekas ar Beļģijas PVN (maksājamā PVN summa veidoja vairāk nekā 10 miljonus eiro).

Beļģijas nodokļu administrācija pamatoja savu viedokli ar sekojošiem argumentiem:

  • CS un CPB ir vienas grupas uzņēmumi (proti, CPB vienīgais mērķis bija darboties tikai priekš CS darbības vajadzībām, kas bija iespējams tikai tāpēc, ka uzņēmumi bija vienas grupas daļa);
  • pakalpojuma līgumā ir iekļauta ekskluzivitātes klauzula, saskaņā ar kuru CPB bija jāizmanto tās aprīkojums un personāls tikai ar mērķi sniegt pakalpojumus CS (šī līguma ekskluzivitātes klauzula bija pietiekamu tehnisko un cilvēkresursu un infrastruktūras izpausme, lai raksturotu pastāvīgo iestādi PVN vajadzībām Beļģijā). Konkrēti, līguma ekskluzivitātes dēļ šīs infrastruktūras būtu jāuzskata par “brīvi CS rīcībā”, kas tās varētu izmantot tā, it kā tās būtu tās pašas;
  • CPB sniedza arī papildus pakalpojumus.

EST savā spriedumā norādīja, ka:

  • Pastāvīgās iestādes esamība vai neesamība nav atkarīga no attiecīgā nodokļa maksātāja juridiskā statusa. Piemēram, fakts, ka uzņēmumam ir meitasuzņēmums citā ES dalībvalstī, pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu pastāvīgas iestādes pastāvēšanu;
  • Pakalpojuma sniedzējs izmantoja savu aprīkojumu uz savu atbildību un uzņēmās ar darbību saistītos riskus, līdz ar to nevar uzskatīt, ka pakalpojumu saņēmēja rīcībā bija pakalpojuma sniedzēja resursi un ka viņam būtu bijusi tūlītēja un pastāvīga piekļuve tiem it kā sev piederošiem. Turklāt, lai uzskatītu, ka CS rīcībā bija nepieciešamie cilvēkresursi un tehniskie resursi, būtu bijis nepieciešams skaidri noteikt, kurš aprīkojums tika izmantots pakalpojumu sniegšanai un kurš tika izmantots šo pakalpojumu saņemšanai. Piegādātāja iekārtas nevar izmantot pakalpojumu sniegšanai un vienlaikus arī minēto pakalpojumu saņemšanai.
  • Faktam, ka darbības veido “ekonomisku veselumu”, kas galvenokārt dod labumu patērētājiem valstī, kurā ir pakalpojuma sniedzēja (šajā gadījumā Beļģijā reģistrētā uzņēmuma) juridiskā adrese, nav nozīmes jautājumam par to, vai CS ir pastāvīgā iestāde PVN vajadzībām Beļģijā. Turklāt sagatavošanas vai palīgdarbības veikšanas fakts neliecina par šādas pastāvīgās iestādes esamību.

Līdz ar to EST nolēma, ka CS Beļģijā nav pastāvīgas iestādes PVN mērķiem. Tādējādi darījumi apstākļus, kā veikti vienas grupas ietveros, līguma ekskluzivitāte un palīgpakalpojumu esamība, nevar izmantot atsevišķi vai kopā, lai argumentētu pastāvīgās iestādes pastāvēšanu PVN vajadzībām.

PVN piemērošana elektrisko transportlīdzekļu uzlādei

Arvien vairāk izmantotie elektriskie transportlīdzekļi ir radījuši jautājumus par elektriskās uzlādes pakalpojumu aplikšanu ar nodokļiem. Pagājušā gada nogalē Zviedrijas tiesa ir vērsusies pie EKT ar jautājumiem par to, vai saskaņā ar PVN direktīvu elektroenerģijas piegāde par maksu ir preču piegāde un, ja jā, vai tā ir visos darījumu ķēdes posmos, kuros iesaistīti starpniecības uzņēmumi.

Zviedrijā reģistrēts uzņēmums, kas sniedz piekļuves pakalpojumus elektrisko automobiļu uzlādes punktiem, uzskata, ka tas piegādā elektroenerģiju, bet nodrošinātā tīkla pakalpojumi ir atsevišķi pakalpojumi. Iepriekšējie EST spriedumi par degvielas piegādi un starpnieku uzņēmumu lomu šajās piegādēs ir ietekmējuši konkrēto strīdu starp nodokļa maksātāju un nodokļu administrāciju.

2024.gada aprīlī EKT ģenerāladvokāte (ĢA) ir sniegusi savu atzinumu šajā lietā. ĢA secināja, ka tad, ja elektriskais transportlīdzeklis tiek uzlādēts uzlādes punktu tīklā, kuram piekļuve tiek nodrošināta, izmantojot abonementu ar uzņēmumu, kas nav uzlādes punktu operators, tas nozīmē, ka operators piegādā elektroenerģiju lietotājam. Savukārt uzņēmums, kas nodrošina piekļuvi uzlādes punktiem, darbojas kā starpnieks un par preču pirkšanu vai pārdošanu maksājama komisijas maksa. Turpretim, ja uzņēmuma, kas nodrošina piekļuvi uzlādes punktiem, darbība neatbilst iepriekš minētajam, tad var uzskatīt, ka elektroenerģijas piegādi lietotājam veic uzņēmums, kas nodrošina lietotājam piekļuvi uzlādes punktu tīklam.

Šajā kontekstā ĢA secina, ka elektriskā transportlīdzekļa uzlāde uzlādes punktā, kuram lietotājs var piekļūt, izmantojot abonementu, kas noslēgts ar uzņēmumu, kas nav uzlādes punkta operators, nozīmē, ka patērētā elektroenerģija tiek piegādāta no operatora lietotājam, bet uzņēmums, kas piedāvā piekļuvi uzlādes punktiem, piegādē darbojas kā aģents.

Preču atkārtota ievešana akcīzes nodokļa noliktavā

Rumānijas uzņēmums, kas nodarbojas ar cietā, šķidrā un gāzveida kurināmā ražošanu un vairumtirdzniecību, ir saņēmis savā akcīzes preču noliktavā no tā klientiem atdotu atpakaļ kurināmo, par ko attiecīgi ir izrakstīti kredītrēķini. Nodokļu inspekcija, to konstatējot, norādīja, ka ir pārkāpti kontroles nosacījumi par minētā produkta atkārtotu ievešanu akcīzes preču noliktavā bez paziņošanas nodokļu iestādei, kā arī bez norādes par šī produkta marķējumu un iekrāsojumu līdz tā pārdošanai citiem klientiem. Nodokļu inspekcija veica akcīzes nodokļa un PVN uzrēķinu.

Uzņēmums vērsās tiesā, lai atceltu nodokļu administrācijas lēmumu, norādot, ka attiecīgais energoprodukts bija piegādāts klientiem kopā ar pierādījumu par marķējumu un iekrāsojumu, kā arī akcīzes nodokļa samaksu. Otrkārt, šis produkts bija nodots atpakaļ akcīzes preču noliktavā vai nu kvalitātes problēmu dēļ, vai arī tā neatbilstības klientu siltumenerģijas iekārtām dēļ, nevis šī produkta remontam, pārstrādei vai iznīcināšanai. Samaksāto akcīzes nodokli neviens nepieprasīja atmaksāt. Nodokļu inspekcija esot nepamatoti šādu nepaziņošanu pielīdzinājusi energoproduktu glabāšanai, transportēšanai un pārdošanai bez marķējuma, bez iekrāsojuma un bez akcīzes nodokļa samaksas. Otrkārt, attiecīgajam energoproduktam esot piemērojusi augstāku akcīzes nodokļa likmi, kas paredzēta gāzeļļai, kuru paredzēts izmantot par motordegvielu.

Rumānijas tiesa vērsās EST ar jautājumu, vai kurināmā atkārtota ievešana akcīzes preču noliktavā bez muitas pārbaudes ir uzskatāma par noliktavas režīma pārkāpumu, kas pamato akcīzes nodokļa uzlikšanu pēc gāzeļļai paredzētās likmes, kura vairāk nekā 21 reizi pārsniedz akcīzes nodokli degvieleļļai?

EST atbildēja, ka šāda tiesību normu piemērošana un prakse ir pretrunā ar samērīguma principu. Valsts tiesību normas nevar paredzēt, ka energoproduktam piemēro nodokli, kas neatbilst tā faktiskajam izmantojumam. EST arī norāda, ka nav pieļaujama valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām, ja akcīzes preču noliktavā atkārtoti tiek ievesti energoprodukti, ko paredzēts izmantot par kurināmo, PVN maksā par summu, kuru nodokļu iestāde noteikusi kā papildu akcīzes nodokli.  PVN piemērošana var notikt tikai tad, ja šis papildu akcīzes nodoklis, atbilst principam par nodokļa uzlikšanu energoproduktiem atkarībā no to faktiskā izmantojuma. Konkrētajā gadījumā minētajiem produktiem tiek piemērota akcīzes nodokļa likme, kas noteikta gāzeļļai, bet to paredzēts izmantot par motordegvielu.

Par PVN piemērošanu bez atlīdzības nodotiem aktīviem

EST lēmusi lietā, kur bija strīds starp Vācijas nodokļu maksātāju un nodokļu administrāciju par PVN maksāšanas pienākumu, ja savā saimnieciskajā darbībā izmantojamus aktīvus nodod bez atlīdzības citai personai.

Vācijas uzņēmums ražo biogāzi un to izmanto siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas nolūkos. Uzņēmums par veikto elektroenerģijas sadali saņēma atlīdzību no elektroenerģijas tīkla operatora. Savukārt saražotais siltums daļēji tika izmantots paša uzņēmuma ražošanas procesā, bet daļa tika nodota “bez maksas” diviem citiem uzņēmumiem to saimnieciskās darbības vajadzībām. Nodokļu administrācija, to konstatējot, aprēķināja papildus PVN pamatojoties uz pašizmaksu, kas radusies saražotās siltumenerģijas procesā. Strīds starp uzņēmumu un nodokļu administrāciju nonāca līdz EST.

EST secināja: ja nodokļa maksātājs nodod bez atlīdzības sevis saražoto siltumu citiem nodokļa maksātājiem to saimnieciskās darbības vajadzībām, konkrētajos apstākļos ir konstatējama preces piegādei par atlīdzību pielīdzināma darbība, proti saimnieciskās darbības aktīvos ietilpstošas preces bezmaksas nodošana. Šādos gadījumos ar PVN apliekamā bāze ir attiecīgo preču vai līdzīgu preču pirkuma cena vai, ja pirkuma cenas nav – pašizmaksa, ko nosaka šo darījumu veikšanas laikā. EST norāda, ka iesniedzējtiesai ir pienākums noskaidrot, vai ir iespējams noteikt pirkuma cenu, ja abi uzņēmumi, kas saņēma siltumenerģiju “bez maksas”, nav pieslēgti tīklam, kas tiem ļautu saņemt siltumu no citām trešajām personām par atlīdzību. Savukārt attiecībā uz pašizmaksas noteikšanu, EST norāda, ka pašizmaksa ietver ne tikai tiešās ražošanas vai izgatavošanas izmaksas, bet arī netieši attiecināmās izmaksas, piemēram, finansēšanas izdevumus, neatkarīgi no tā, vai šīs izmaksas ir apliktas ar PVN.

EST ģenerāladvokātes secinājumi par atšķirīgo PVN piemērošanu dažādām azartspēlēm

EST ģenerāladvokāte (ĢA) ir sniegusi savu atzinumu divās EST lietās par azartspēlēm piemēroto atšķirīgo PVN režīmu, ko ieviesusi Beļģija savā nacionālajā likumdošanā. Saskaņā ar PVN direktīvā noteikto, dalībvalstis atbrīvo no PVN derības, loterijas un citus azartspēļu veidus, uz kuriem attiecas noteikumi un ierobežojumi, ko noteikusi katra dalībvalsts.

Pirmkārt, ĢA norāda, ka PVN direktīvā noteiktajam nav tiešas iedarbības, jo azartspēles ir jāatbrīvo no nodokļa, “ievērojot nosacījumus un ierobežojumus, ko nosaka katra dalībvalsts”. Tādējādi atbrīvojumu var piešķirt tikai noteiktiem azartspēļu veidiem, ko nosaka pati dalībvalstis.

Otrkārt, ĢA analizēja, vai nav pārkāpts neitralitātes princips, ja dažādām azartspēlēm piemēro atšķirīgu PVN režīmu. Proti, Beļģijā loterijas (tiešsaistes un “analogās”) ir atbrīvotas no PVN, bet citām tiešsaistes azartspēlēm un tiešsaistes derībām ir piemērojams PVN.

ĢA norāda, ka PVN neitralitātes princips neliedz diferencēt azartspēles, kuras tiek nodrošinātas elektroniski, un azartspēles, kuras netiek nodrošinātas elektroniski. Tam ir objektīvi iemesli, gan dažādai piemērošanai azartspēlēm, kas tiek organizētas elektroniski vai nē, kā arī tam, atšķirīgai piemērošanai azartspēlēm, kas tiek nodrošinātas elektroniski, un izlozēm, kas tiek organizētas elektroniski.

Treškārt, ĢA arī konstatēja, ka fiziskas vai juridiskas personas, kurām ir pienākums maksāt nodokli, nevar izmantot argumentu, ka citiem uzņēmumiem piešķirtais atbrīvojums ir valsts atbalsts, kā līdzekli, lai izvairītos no šī nodokļa nomaksas.

Darbinieka nolaidība nav neparedzēti apstākļi – par zudumiem jāmaksā akcīzi

Itālijas uzņēmuma rūpnīcā muitas inspektora klātbūtnē tika uzpildīta cisterna. Uzpildes laikā izlija etilspirts, jo darbinieks bija pieļāvis tehnisku kļūdu. Tā kā Muitas ierēdnis bija klāt notikuma brīdī un reģistrēja starpgadījumu ziņojumā, nepastāvēja krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas risks. Saskaņā ar regulējumu akcīzes jomā akcīzes preču, kurām piemērots atliktās nodokļa maksāšanas režīms, neatgriezenisks zudums neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ netiek uzskatīts par nodošanu patēriņam un līdz ar to akcīzes nodoklis nav jāuzliek. Uzņēmums iesniedza Muitas iestādei pieteikumu atbrīvojumam no akcīzes nodokļa par negadījumā zaudēto tīrā etilspirta daudzumu. Tomēr Muitas iestāde uzskatīja, ka akcīzes nodoklis ir jāmaksā, jo nekvalificējas kā neatgriezenisks zudums, kas radies neparedzētu apstākļu dēļ. Lieta nonāca līdz EST.

EST atziņas:

  • jēdziens “neparedzēti apstākļi” akcīzes nodokļa regulējuma izpratnē ir jāinterpretē tāpat kā “nepārvaramas varas” apstāklis, un tas attiecas uz neparastiem, neparedzētiem un nenovēršamiem apstākļiem, kurus noliktavas turētājs nevarēja ietekmēt un kas ir ārpus viņa atbildības jomas,
  • “neparedzēti apstākļi” ir atzīstami, ja noliktavas turētājs ir rīkojies ar pienācīgu rūpību, lai izvairītos no notikuma, kurš radījis kaitējuma, iestāšanos;
  • nolaidīga rīcība vai pārkāpums, ko var kvalificēt kā “mazsvarīgu pārkāpumu”, kurā vainojams attiecīgais uzņēmējs vai kāds no tā darbiniekiem, nav uzskatāms kā “neparedzēti apstākļi” vai “nepārvarama vara”,
  • Akcīzes Direktīvā ir skaidri nodalīti neatgūstami zaudējumi, kuru gadījumā tiek uzlikts akcīzes nodoklis, no zaudējumiem, kuri izņēmuma kārtā ir pamats atbrīvojumam no nodokļa. Tādējādi, tiesiskais regulējums ir pietiekami skaidrs, lai ļautu apstiprinātiem noliktavas turētājiem apzināties riskus, tostarp jebkurus nolaidīgas rīcības radītus zaudējumus, kādus viņi uzņemas saskaņā ar piemērojamo īpašo režīmu, un līdz ar to nodrošināties pret tiem.

 

Raksta autore: Dace Everte

Ieķīlātas mantas pārdošanas izsolē organizēšanu jāapliek ar PVN

Uzņēmums X Portugālē veic aizdevumu izsniegšanas pret ķīlu darbību, kura izpaužas kā aizdevumu, kas nodrošināti ar kustamu mantu, piešķiršana (atbrīvots no PVN kā kredītu piešķiršana un starpniecības darījumi). Ja aizņēmēji neatgūst ieķīlāto mantu vai ilgāk par 3 mēnešiem kavē aizdotās summas atmaksu vai ar to saistīto procentu samaksu, X veic šīs mantas pārdošanu izsolē, par to saņemot komisijas maksu par pārdošanu, kas tiek iekasēta no aizņēmēja. Komisijas maksas apmērs ir 11% no izsoles cenas.

Nodokļu un muitas iestāde, konstatēja, ka X nav aplikusi komisijas maksas par mantas pārdošanu ar PVN. Nodokļu iestāde uzskatīja, ka komisijas maksa ir atlīdzība nevis par aizdevuma pret ķīlu līguma papildpakalpojumu, bet gan par no šī aizdevuma piešķiršanas neatkarīgu darījumu. Tādēļ darījumu nevar atbrīvot no PVN.

ES tiesa nosprieda, ka ieķīlātas mantas pārdošanas izsolē organizēšanas pakalpojumiem nav papildpakalpojumu rakstura attiecībā pret galvenajiem pakalpojumiem, kas ir saistīti ar aizdevuma piešķiršanu pret ķīlu šīs tiesību normas izpratnē, tādējādi to nodokļu režīms PVN jomā neatbilst šiem galvenajiem pakalpojumiem piemērojamam režīmam. Tātad – šos darījumus ir jāapliek ar PVN.

Tiesa skaidro atšķirību starp viena un vairāku mērķu vaučeriem PVN vajadzībām

Uzņēmums M Vācijā ar sava interneta veikala starpniecību tirgoja priekšapmaksas kartes vai vaučeru kodus, kas ļauj uzpildīt “lietotāju kontus”, kuri paredzēti digitālā satura iegādei tiešsaistes veikalā X. Pēc šāda konta uzpildīšanas tā turētājs varēja iegādāties digitālo saturu veikalā X, kuru pārvalda Lielbritānijā reģistrētā sabiedrība Y, par tajā norādītajām cenām. Y bija atbildīga par karšu izdošanu un tirgoja tās ES ar dažādiem valstu kodiem, izmantojot dažādus starpniekus. Kartes ar kodu DE bija paredzētas vienīgi klientiem, kuru dzīvesvieta ir Vācijā un lietotāja konts X Vācijā. M iegādājās Y izdotās kartes ar divu piegādātāju starpniecību, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs (ne Vācijā, ne Lielbritānijā). Nodokļu deklarācijās M ir uzskatījusi, ka kartes bija vairāku mērķu vaučeri. Vācijas nodokļu administrācija uzskatīja, ka kartes ir viena mērķa vaučeri.

ES tiesa nosprieda, ka vaučera kvalificēšana par “viena mērķa vaučeru” ir atkarīga vienīgi no šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem, kuros ietilpst nosacījums, ka galapatērētājiem paredzēto pakalpojumu sniegšanas vietai, uz kuru attiecas šis vaučers, ir jābūt zināmai minētā vaučera izdošanas brīdī neatkarīgi no apstākļa, ka tas tiek nodots starp nodokļa maksātājiem, kas darbojas savā vārdā un ir reģistrēti citu dalībvalstu teritorijā, nevis tajā, kurā atrodas šie galapatērētāji. Nodokļa maksātāja veikta “vairāku mērķu vaučera” tālākpārdošana var tikt aplikta ar PVN ar nosacījumu, ka tā tiek kvalificēta kā pakalpojumu sniegšana nodokļa maksātājam, kurš par šiem vaučeriem veic faktisko preču nodošanu vai faktiski sniedz pakalpojumus galapatērētājam.

 

Ārzemēs

Raksta autors: Raivis Liberts

Eiropas Parlaments apstiprinājis jaunus tiesību aktus cīņai pret netīrās naudas plūsmām

2024.gada 24.aprīlī Eiropas parlaments apstiprināja tiesību aktu kopumu, kas ietver virkni jaunu instrumentu cīņai pret noziedzīgi iegūtas naudas plūsmām. Jaunais regulējums ietver sekojošus tiesību aktus:

Izceļamas sekojošas izmaiņas noteikumos:

  • Pastiprinātas klientu uzticamības un identitātes pārbaudes, paplašinot subjektu loku, kuriem jāveic pārbaudes (iekļauti kripto-aktīvu pārvaldnieki);
  • Pastiprināti uzticamības pārbaudes pasākumi attiecībā uz īpaši bagātām privātpersonām (kuriem pieder īpašumi vismaz EUR 50 000 000 vērtībā;
  • ES mēroga ierobežojums skaidras naudas maksājumiem EUR 10 000 apmērā, izņemot gadījumus, ja tie veikti starp privātpersonām un nav saistīti ar viņu profesionālo darbību;
  • Informācijas nodošana par patiesā labuma guvējiem dalībvalstu kompetentajām iestādēm (Finanšu izlūkošanas dienestam Latvijā), dalībvalstu patiesā labuma guvēju reģistru funkciju un satura harmonizēšana un informācijas apkopošana ES līmenī;
  • Pilnvaru palielināšana dalībvalstu kompetentajām finanšu izlūkošanas iestādēm;
  • Informācija par patiesā labuma guvējiem būs pieejama ne tikai kompetentajām iestādēm, bet arī žurnālistiem, plašsaziņas līdzekļu profesionāļiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

Lai uzraudzītu jauno nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas noteikumu ievērošanu, Frankfurtē tiks izveidota jauna ES iestāde – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iestāde (AMLA). Tās uzdevums būs tieši uzraudzīt riskantākās finanšu iestādes, iejaukties uzraudzības kļūdu gadījumā, darboties kā dalībvalstu uzraudzības iestāžu centram un starpniekam strīdu gadījumā. AMLA uzraudzīs arī finanšu sankciju īstenošanu. Pirms minētie tiesību akti stājas spēkā tos ir jāapstiprina Eiropas Savienības Padomei.

Raksta autore: Kristīne Erele

Lietuva ierosina atjaunot samazināto PVN likmi ēdināšanas pakalpojumiem un līdzņemšanai

Lietuvas parlaments ierosinājis atjaunot samazināto PVN likmi 9% restorānu, kafejnīcu un līdzīgu iestāžu piedāvātajiem ēdināšanas pakalpojumiem, kā arī līdzi ņemamiem ēdieniem, izņemot alkoholiskos dzērienus un saistītos pakalpojumus. Ierosinātās izmaiņas būtu piemērojamas noteiktu laika posmu no 2024. gada 1. jūlija līdz 2027. gada 31. decembrim. Lietuvā samazinātā PVN likme minētajiem pakalpojumiem bija līdz 2023. gada 31. decembrim. Šobrīd atgriežoties pie PVN standartlikmes, ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem tas izraisīja apgrozījuma samazināšanos un palielināja uzņēmumu slēgšanu. Ja grozījumi tiks pieņemti, tie stāsies spēkā 2024. gada 1. jūlijā.

 

Informē VID

Raksta autors: Raivis Liberts

Aktualizēti VID metodiskie materiāli

IIN no autoratlīdzības ārvalstu pilsonim

VID ir sniedzis atbildi par nodokļa piemērošanu sekojošā situācijā. Ar ārzemju pilsoni tiek slēgts autorlīgums. Vai jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) no autoratlīdzības Latvijā, ja persona to nomaksā arī savā mītnes zemē? Vai IIN netiek maksāts dubultā?

Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normas nosaka, ka no nerezidentam izmaksātas autoratlīdzības IIN ir ieturams ienākuma izmaksas brīdī un neparedz atbrīvot nerezidenta autoratlīdzību no nodokļa piemērošanas Latvijā. Ja persona, kura gūst autoratlīdzību Latvijā, ir rezidents tādā valstī, ar kuru Latvija ir noslēgusi nodokļu konvenciju, tad iespējams piemērot nodokļu konvencijas noteikumus par autoratlīdzību. Parasti nodokļu konvenciju 12.pantā ir noteikts, ka ienākumu izcelsmes valstij ir tiesības autoratlīdzībai piemērot 10% nodokļu likmi. Tādējādi, ja fiziska persona piemēros nodokļu konvencijas 12.pantā noteikto, tad viņam izmaksājamai autoratlīdzībai Latvijā piemēros samazinātu nodokļa likmi (10%, nevis 23%).

Nodokļu konvencijā noteiktā likme netiek piemērota automātiski. Ievērojot Ministru kabineta noteikumos Nr.178 “Kārtība, kādā piemērojami starptautiskajos līgumos par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu noteiktie nodokļu atvieglojumi” noteikto kārtību, kas paredz īpaša dokumenta (atvieglojumu apliecība vai rezidences apliecība) iesniegšanu ienākumu izmaksātājam. Rezidenta apliecību var saņemt Valsts ieņēmuma dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā.

Par uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

2.05.2024. Valsts ieņēmumu dienests publicējis metodisko materiālu Par uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu, kuru maksā kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji.

UIN piemaksa ir UIN maksājums, kuru sākot ar 2024. gada 1. janvāri maksā neatkarīgi no tā vai peļņu sadala dividendēs vai arī veidojas citi ar nodokli apliekamie objekti. UIN piemaksas apmērs ir 20 % no pirmstaksācijas gada peļņas vai zaudējumu aprēķinā norādītās peļņas, t. i., taksācijas gada UIN piemaksu aprēķina, pamatojoties uz datiem, kas norādīti nodokļa maksātāja pirmstaksācijas gada peļņas vai zaudējumu aprēķinā. UIN piemaksu maksā: kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji (t. i., Latvijā reģistrētas kredītiestādes (izņemot finanšu pārvaldītājsabiedrības, kuras nav kredītiestādes), ārvalstu kredītiestāžu filiāles Latvijā un Latvijas licencēti patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji).

 

Tax Stories blogi

Regulāri nodokļu eksperta Jāņa Taukača sagatavotie svarīgākie jaunumi un analītiskas pārdomas par un ap nodokļiem. Reģistrējies un nepalaid garām!