Latvijas tiesību akti

Rakstu autore: Aija Lasmane

Saeima apstiprina nodokļu atvieglojumus darba devēju palīdzībai smagi slimu darbinieku ārstēšanai

Ceturtdien, 6. martā, Saeima trešajā lasījumā pieņēma Valsts prezidenta rosinātos grozījumus likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Tie paredz atbrīvot no aplikšanas ar algas nodokli darba devēja palīdzību naudā darbiniekam vai viņa ģimenes loceklim medicīnisko tehnoloģiju iegādei, ja diagnosticētu smagu saslimšanu gadījumā ārstu konsīlija noteikto zāļu vai citu medicīnisko tehnoloģiju iegāde no valsts budžeta netiek segta vai tiek segta daļēji.

Likumprojekts izstrādāts, lai sekmētu darba devēju brīvprātīgu iesaistīšanos dārgu zāļu, tai skaitā inovatīvo medikamentu, kā arī citu medicīnisko tehnoloģiju pieejamības nodrošināšanā atbilstoši starptautiskajām klīniskajām vadlīnijām saviem darbiniekiem vai darbinieku ģimenes locekļiem gadījumos, kad valsts nekompensē vai tikai daļēji kompensē medikamentu vai citu medicīnisko tehnoloģiju iegādes izdevumus.

Nodokļa atbrīvojumu varēs piemērot, ja tiks izpildīti šādi nosacījumi:

  1. medicīnisko tehnoloģiju iegādes nepieciešamību ir apstiprinājis ārstu konsīlijs un darba devēja rīcībā ir dokuments, kas to apliecina;
  2. medicīnisko tehnoloģiju iegāde netiek pilnībā kompensēta no valsts budžeta līdzekļiem un darba devēja rīcībā ir dokuments, kas to apliecina;
  3. darba devēja piešķirtā palīdzība naudā medicīnisko tehnoloģiju iegādei nepārsniedz to iegādei nepieciešamo līdzekļu daļu, kas netiek kompensēta no valsts budžeta līdzekļiem;
  4. darba devēja rīcībā ir darbinieka apliecinājums, ka dokumenti par medicīnisko tehnoloģiju iegādi nav iesniegti un netiks iesniegti apmaksai apdrošināšanas sabiedrībai vai Valsts ieņēmumu dienestam kā attaisnoto izdevumu pamatojums.

Grozījumi stājas spēkā 20. martā.

 

FM rosina publiskajos iepirkumos atvieglot nodokļu saistību izpildes pārbaudi “A” reitinga nodokļu maksātājiem

Finanšu ministrija (FM) izskatīšanai Ministru kabinetā iesniegusi sagatavotos grozījumus Publisko iepirkumu likumā, lai atvieglotu nodokļu saistību izpildes pārbaudi attiecībā uz “A” reitinga nodokļu maksātājiem un atceltu pasūtītāju pienākumu katru gadu sniegt statistikas pārskatus par iepirkumiem. Tādējādi sagaidāms, ka plānotie grozījumi mazinās administratīvo slogu un atvieglos atsevišķus iepirkuma procesus.

Ar grozījumiem tiek ieviesti konkrēti pasākumi, kas ietverti Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā 2024.–2027. gadam.  Proti, tiek paredzēta “A” reitinga nodokļu maksātāja priekšroka iegūt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības tā dēvētajos “mazajos iepirkumos”. Tāpat ir paredzēts visās iepirkuma procedūrās ievērojami atvieglot nodokļu saistību izpildes pārbaudi “A” reitinga nodokļu maksātājiem, kas samazinās administratīvo slogu gan iepirkumu veicējiem, gan pretendentiem. Šāda “A” reitinga izmantošana publiskajos iepirkumos kopumā nodrošinās, ka, no vienas puses, valsts publiskajos iepirkumos dod priekšroku sadarbībai ar godprātīgiem pretendentiem, kam ir laba nodokļu samaksas disciplīna un nav būtisku risku. No otras puses, tiek veicināta pretendentu motivācija iegūt un uzturēt augstāko “A“ klases nodokļu maksātāja novērtējumu, tādējādi sekmējot labprātīgu nodokļu nomaksu un ēnu ekonomikas mazināšanu.

Nodokļu maksātāja reitings ir Valsts ieņēmumu dienesta (VID) veidots vērtējums par uzņēmuma nodokļu saistību izpildi. Ikviens uzņēmums, kuram ir veikts reitinga aprēķins, savā EDS profilā redz savu reitingu un skaidrojumu, kā tas veidojas. Atbilstoši vērtējumam nodokļu maksātāji, ievērojot to nodokļu saistību izpildi raksturojošos rādītājus, tiek iedalīti piecās grupās jeb līmeņos. “A” reitings nozīmē, ka uzņēmumam ir laba saistību izpilde un nav būtisku nodokļu pārkāpumu risku.

Likumprojekts skatāms Tiesību aktu projektu portālā.

 

Raksta autors: Raivis Liberts

Saeimā tiek virzīts regulējums nodokļu piemērošanai skolēnu mācību uzņēmumiem

Ceturtdien, 20. martā, Saeima pirmajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Grozījumi paredz noteikt kārtību kā rīkoties nodokļu maksātājam – skolēnam, gūstot ienākumus no saimnieciskās darbības, kas veikta izglītības iestādes īstenotas izglītības programmas ietvaros vispārējā vai profesionālajā izglītībā.

Neraugoties uz atsevišķiem veiksmes stāstiem kad skolēnu mācību uzņēmumi spēj radīt patiesi inovatīvus produktus, kam iespējams rast arī noietu tirgū, lielā daļā gadījumu skolēni mācību uzņēmumu darbības rezultātā gūst minimālus ienākumus vai tos negūst vispār. Tomēr pašreizējā nodokļu regulējums nenosaka kārtību, kā skolēnu mācību uzņēmumu gūtajam ienākumam piemērojami nodokļi.

Likumprojekts nosaka, ka izglītojamam nav pienākuma reģistrēt saimniecisko darbību, ja uz to attiecināmā mācību uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumu daļa, neatskaitot izdevumus, nepārsniedz 3 000 EUR gadā. Lai noteiktu dienu, kad taksācijas gada ieņēmumi sasniedz 3  000  EUR, izglītojamajam rakstveidā ir jāveic ieņēmumu uzskaite.

Ja gada laikā tiek sasniegts slieksnis 3 000 EUR, izglītojamajam, ja plānots turpināt saimniecisko darbību, ir pienākums 5 dienu laikā reģistrēties VID saimnieciskās darbības veicēja statusā.

 

Latvijas tiesu prakse

Rakstu autors: Oļegs Spundiņš

Kad uzņēmuma pāreja nozīmē nodokļu saistību pārņemšanu (A420249724)

VID konstatēja, ka laikā no 2020. gada 6. oktobra līdz 2023. gada 28. jūnijam notika SIA “C” un SIA “B” uzņēmumu pāreja uz sūdzības iesniedzēju, kas kalpoja par pamatu nodokļu saistību pārņemšanai.

Tiesas secinājumi un pamatojums

Tiesa analizēja, vai VID pamatoti konstatēja uzņēmuma pāreju uz sūdzības iesniedzēju, balstoties uz Komerclikuma 20. panta regulējumu, un konstatēja šādu pazīmju izpildi izskatāmajā gadījumā:

  • Identisks pamatdarbības veids.
  • Amatpersonu savstarpējā saistība (sūdzības iesniedzējas valdes loceklis agrāk bija SIA “C” valdes loceklis).
  • Saglabāta struktūrvienības atrašanās vieta.
  • Pārņemti aktīvi, tostarp elektroniskais kases aparāts.
  • Pārņemti darbinieki.

Izvērtējot Iesniedzējas apsvērumus, tiesa noraidīja argumentu, ka VID nebija tiesību vērst piedziņu, jo SIA “C” tika izslēgta no komercreģistra pirms lēmuma pieņemšanas. Arī argumentu par to, ka regresa prasība pret likvidētu sabiedrību nav VID kompetencē tiesa noraidīja kā nepamatotu.

Tiesa atzina, ka saskaņā ar Komerclikuma 20. pantu sūdzības iesniedzēja kā uzņēmuma ieguvēja ir solidāri atbildīga par SIA “C” nodokļu saistībām. Tāpat Tiesa pievienojās VID argumentam, ka konkrētajos apstākļos VID nav rīcības brīvības neveikt nodokļu piedziņu, jo samērīguma princips neattiecas uz VID obligātajiem pienākumiem nodokļu piedziņas procesā.

Tiesa atzina VID lēmumu par tiesisku un pamatotu, secinot, ka SIA “C” uzņēmuma pāreja uz sūdzības iesniedzēju ir konstatējama, un attiecīgi sūdzības iesniedzēja solidāri atbild par nokavētajiem nodokļu maksājumiem.

Juridiskās nozīmes aspekts

Šis nolēmums nostiprina tiesu praksi par uzņēmuma pārejas sekām un solidāro atbildību nodokļu saistību kontekstā. Tas apliecina, ka uzņēmuma pārejas konstatēšanai nav nepieciešama visu aktīvu pārņemšana, bet gan pietiekams elementu kopums, kas nodrošina saimnieciskās darbības turpināšanu.

 

Pierādīšanas nastas sadale nodokļu lietās (A420306322)

Ievads

Šis Administratīvās apgabaltiesas spriedums atgādina, ka arī objektīvās izmeklēšanas principa ietvaros pierādīšanas nasta var tikt uzlikta privātpersonai, īpaši gadījumos kad ir šaubas par darījuma faktiskās norises izvērtēšanu IIN piemērošanas kontekstā. Šis raksts analizē tiesas galvenās atziņas, tiesisko pamatojumu un praktiskās sekas.

Lietas būtība

Strīds radās, kad VID pieteicējam uzlika IIN par 2018. un 2020. gadā gūtajiem ienākumiem no nekustamo īpašumu iegūšanas, ko pieteicējs uzskatīja par mātes dāvinājumu, atbrīvotu no nodokļa saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. panta 1. daļas 35. punkta a) apakšpunktu. VID apšaubīja aizdevuma darījuma esamību, uz kura balstījās cesija.

Tiesas atziņas

Tiesa analizējot aizdevuma līgumu konstatēja pretrunas, liecinieku liecību neskaidrības un personas “B” finansiālās kapacitātes trūkumu. Minētais bija par pamatu secināt, ka darījums ir fiktīvs. Šie apstākļi ļāva VID un tiesai pārvērtēt privāto darījumu ekonomisko pamatotību, pat ja tie formāli atbilst civiltiesiskajām regulējumam.

Tiesa noteica, ka privātpersonai jāpierāda pozitīvie fakti (aizdevuma izsniegšana un dāvinājuma esamība), bet VID var balstīties uz netiešiem pierādījumiem, lai apšaubītu darījuma ticamību. Šis princips atbilst Senāta praksei (piemēram, lietā Nr. SKA-605/2013) un uzsver privātpersonas atbildību nodokļu izņēmumu piemērošanas pamatošanā.

Tomēr tas rada diskusiju par to, vai šāda pieeja nenostāda privātpersonu pārmērīgi sarežģītā situācijā, īpaši, ja trešo personu (šajā gadījumā pers. “B”) dati nav pilnībā pieejami.

Praktiskās sekas un secinājumi

Spriedums nostiprina VID plašās pilnvaras pārbaudīt ienākumu avotus, tostarp trešo personu darbības, ja tās ietekmē nodokļu sekas. Privātpersonām tas uzliek augstu pierādīšanas standartu, īpaši dāvinājumu gadījumos, kas saistīti ar sarežģītiem darījumiem.

Administratīvās apgabaltiesas spriedums ir konsekvents esošajai judikatūrai un nodokļu administrēšanas praksei, taču tas uzsver privātpersonu pierādīšanas sloga smagumu un VID analītisko pārākumu. Juristiem un nodokļu maksātājiem jāņem vērā, ka sarežģīti darījumi ar tuviniekiem tiks rūpīgi pārbaudīti, un formāla dokumentācija bez ekonomiska pamatojuma var tikt noraidīta. Turpmākā tiesu prakse varētu precizēt, kā līdzsvarot privātpersonu tiesības un nodokļu administrācijas intereses šādos strīdos.

 

Senāts: IIN piemērošana nerezidentam (A420215920)

Lietas faktiskie apstākļi un strīda būtība

Lietā pieteicēja, kā Nīderlandes Karalistes rezidente (AS ,,4finance” darba ņēmēja), pieprasīja VID atmaksāt pārmaksāto IIN par 2017. un 2018. gadu, kā arī pieprasīja atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu, kas radies saistībā ar VID administratīvajām darbībām.

Pieteicēja savās deklarācijās iekļāva informāciju par darba pienākumiem, kas veikti gan Latvijas Republikā, gan ārpus tās, taču lietā pastāvēja strīds par to, cik precīzi un pilnīgi šie dati tika novērtēti, īpaši attiecībā uz nodokļa aprēķinu un piemērotās nodokļa likmes pareizību (jo darba devējs norādīja 23% likmi, nevis likumā paredzēto 20% likmi attiecībā uz ienākumu daļu līdz 20 004 EUR).

Galvenie strīda jautājumi

  • Vai pieteicējai kā ārvalstu nodokļu maksātājai bija tiesības iesniegt gada ienākumu deklarācijas rezumējošā kārtībā, iekļaujot tajās arī attaisnotos izdevumus?
  • Vai VID aprēķini un darba devēja nodokļa likmes piemērošana bija pareiza, ņemot vērā deklarācijās iekļauto informāciju, it īpaši attiecībā uz nodokļa likmes piemērošanu uz ienākumiem, kas gūti gan Latvijas Republikā, gan ārpus tās?
  • Vai pieteicējai ir pamats pieprasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu par savu tiesisko interešu aizsardzību?

Senāta secinājumi un to pamatojums

Rezidences princips

Saskaņā ar Senāta iepriekš atzīto, ka gan juridiskajai, gan fiziskajai personai, kura ir uzskatāma par nodokļu rezidentu Latvijā, ir jāmaksā nodoklis no tās vispasaules ienākuma (angļu val. „worldwide income”), bet nerezidentam – tikai no tā ienākuma, kuru tas guvis Latvijā. To sauc par nodokļu aplikšanu pēc rezidences vai avota principa. Respektīvi, rezidents maksā ienākuma nodokli neatkarīgi no tā, vai šis ienākums ir gūts Latvijā vai kādā citā valstī, savukārt nerezidentam ir pienākums maksāt nodokli tikai par to ienākumu, kuru tas ir guvis Latvijā.

Ienākumu deklarāciju iesniegšana un tās pārbaude

Jau zemākā instance šajā lietā konstatēja, ka IIN likums (20. panta trešā daļa) neierobežo deklarācijas iesniegšanas iespēju arī ārvalsts nodokļa maksātājam, ja tas vēlas precizēt savus ienākumus un izmantot tiesības uz pārmaksātā nodokļa atmaksu.

Vērtējot konkrētajā gadījumā piemērojamo tiesisko regulējumu Senāts atzina, ka nodokļu maksātāja deklarācija ir vienpusējs akts, ar kuru persona paziņo VID par gūtajiem ienākumiem un par maksājamo nodokli. VID pēc pārbaudes var noteikt atšķirīgu nodokļu samaksas pienākumu. Taču, kamēr šāds pienākums nav noteikts, nav tiesiska pamata noteikt citādu nodokļu maksājumu saistību, kas atšķirtos no nodokļu maksātāja deklarācijā norādītā.

Nodokļa likmes piemērošana par 2018. gada ienākumiem:

Darba devējs ir nekorekti piemērojis IIN likmi (23 % nevis 20 % uz Pieteicējas ienākumu daļu līdz 20 004 eiro), tādējādi pasliktinot pieteicējas finansiālo stāvokli. Turklāt, IIN likuma 10. panta 3. daļa paredz pieteicējas tiesības atskaitīt noteiktos attaisnotos izdevumus (VSAOI). Šos faktus VID bija jākonstatē veicot pieteicējas deklarācijas pārbaudi un jāņem vērā pie lēmuma pieņemšanas.

Nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma prasība

Senāts atzina, ka pat ja personas ieguldītais darbs tiesību aizsardzībā ir būtisks, tas pats par sevi nevar radīt pamatu atlīdzinājumam, jo pretējā gadījumā jebkura tiesību aizsardzības rīcība būtu kompensējama. Pieteicēja prasību par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu tiesa atzina par nepamatotu un noraidīja to.

Noslēgums

Senāts nolēma atstāt negrozītu apgabaltiesas spriedumu attiecībā uz pieteicēja labvēlīgo administratīvā akta izdošanu un noraidīja VID kasācijas sūdzību, apliecinot, ka VID ir jāveic jauns nodokļa aprēķins, ņemot vērā deklarācijās iekļauto informāciju par attaisnotajiem izdevumiem un korekto konkrētajā gadījumā piemērojamo IIN likmi – 20%.

No juridiskā viedokļa spriedums ir svarīgs tādēļ, ka:

  • uzsver ārvalstu nodokļu maksātāju tiesības iesniegt gada ienākumu deklarāciju, lai precizētu nodokļa aprēķinu, pat ja deklarācijas iesniegšana nav obligāta;

akcentē VID pienākumu pārskatīt savus aprēķinus, ņemot vērā visus nodokļa maksātāja iesniegtos deklarācijas datus, kas var grozīt esošās nodokļu saistības.

 

Vai VID ir pienākums sniegt savu darbinieku identificējošo informāciju (A420123124)

Lietas faktiskie apstākļi un strīda būtība

Lietas kontekstā SIA “ZAB iLAW” (pieteicējs) ir iesniedzis pieteikumu par pienākuma uzlikšanu VID sniegt informāciju par dienesta darbiniekiem, kuri iepazīsies ar pieteicējas administratīvā procesa ietvaros sniegto informāciju. Piebilstams, ka VID amatpersonu, kas strādā ar konkrēto lietu, vārdus un uzvārdus, VID ir izsniedzis pieteicējam, tomēr pieteicējs bija pieprasījis VID izsniegt arī šo darbinieku personas kodus. Šo pieprasījumu pieteicējs pamatoja ar to, ka konkrētajā gadījumā ir nepieciešams nodrošināt iesniedzamās informācijas datu konfidencialitāti – proti, izveidojot un nodrošinot šifrētu datņu piekļuves atslēgu ģenerēšanu, kuras pamatā paredzēta individuālu darbinieku identifikācija (personas kods).

Pieteicējs uzsvēris savu profesionālo pienākumu nodrošināt klientu informācijas aizsardzību, savukārt, VID argumentējis, ka prasītā informācija klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija, kuru aizsargā ne tikai konkrētās tiesību normas, bet arī personu pamattiesības uz personas datu un privātās dzīves aizsardzību.

VID argumentācija

Atsakot pieteicējam izsniegt pieprasīto informāciju VID atsaucās uz regulējumu, kas izriet no Ministru kabineta noteikumiem Nr. 887 un Vispārīgās datu aizsardzības regulas, kā arī Latvijas tiesību aktiem, kas reglamentē informācijas pieprasījumu un atklātību. Balstoties uz šīm normām, VID uzskatīja, ka nodokļu maksātāju grāmatvedības dokumenti un reģistri nav klasificējami kā valsts noslēpums, taču VID darbinieku personas dati ir aizsargāti saskaņā ar personas datu aizsardzības principiem. VID uzsvēra, ka informācija par darbiniekiem, kuri iepazīsies ar pieteicēja iesniegtiem dokumentiem, tiek uzskatīta par ierobežotas pieejamības informāciju, kuras izpaušana nav atļauta.

VID norāda, ka informācijas pieprasījuma mērķis – nodrošināt datu sūtīšanas drošību – nav pietiekami konkrēts, lai attaisnotu pieprasījumu par ierobežotas pieejamības informācijas atklāšanu. Saskaņā ar VID argumentiem, pat ja informācijas atklātība ir vispārēja tiesība, privātuma un personas datu aizsardzība ir fundamentāli svarīgākas, un šādu informāciju var izpaust tikai gadījumos, kad to objektīvi nepieciešams konkrētā mērķa sasniegšanai.

Pieteicējas argumenti

Kā jau minēts ievadā, pieteicējs argumentēja, ka, lai nodrošinātu klientu informācijas konfidencialitāti, ir nepieciešams iegūt detalizētu informāciju par VID darbiniekiem, jo šī informācija kalpotu par atslēgas ģenerēšanas elementu šifrēšanas procesā. Pieteicēja loģikā personas kods, kā izvēlēts šifrēšanas algoritmam, nodrošinātu papildu drošību, jo tieši tas nodrošinātu, ka atslēgas ģenerēšanas procesā neiesaistās personas, kuriem iepriekš nav bijusi pieeja pieteicējas nodrošinātajai konfidenciālai informācijai.

Turklāt pieteicējs norādījis, ka viņa argumentācija saistīta ar normatīvo prasību pildīšanu un datu sūtīšanas drošību – gan tehniski, gan juridiski. Pieteicējam šāda pieeja ir būtiska, lai novērstu datu noplūdes risku un nodrošinātu, ka viņu klientu konfidenciālai informācijai nevar piekļūt neautorizētās personas.

Tiesas vērtējums un secinājumi

Tiesa atzina, ka lai arī pieteicēja tiesības uz informāciju ir garantētas, tās nedrīkst pārspēt individuālo tiesību uz privātās dzīves aizsardzību. Pieteicējs centās pamatot savu pieprasījumu ar nepieciešamību aizsargāt klientu konfidencialitāti un datu drošību, uzsverot, ka personas kods ir neatņemama šifrēšanas sistēmas sastāvdaļa. Tomēr tiesa uzsvēra, ka pieteicējas sniegtais pamatojums nav pietiekami konkrēts, un ka alternatīvas šifrēšanas metodes varētu nodrošināt vienādu aizsardzības līmeni. Tiesa secināja, ka pieteicēja subjekatīvais viedoklis – izmantot personas kodu kā šifrēšanas elementu nav pietiekams, lai likumīgi un objektīvi pamudinātu prasītās ierobežotās pieejamības informācijas atklāšanu.

Tiesa spriedumā atzina, ka:

  • Informācijas saņemšanas tiesības ir fundamentāla vērtība, taču tās ierobežo arī citas pamattiesības, piemēram, tiesības uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību.
  • Pieteicēja norādītā konkrētā vajadzība (šifrēšanas atslēgas ģenerēšanai, izmantojot personas kodus) nav objektīvi pierādīta kā neaizvietojama, jo izvēle izmantot personas kodu kā drošības elementu ir subjektīva izvēle, nevis objektīvi nepieciešama prasība.
  • VID sniegtā argumentācija par ierobežotas pieejamības informācijas aizsardzību ir juridiski pamatota, pateicoties normatīvajiem aktiem un stabilai tiesu praksei.

Tādā veidā var secināt, ka tiesa ir īstenojusi līdzsvaru starp tiesībām uz informācijas pieejamību un aizsardzību pret personas datu un privātās dzīves neatkarīgu aizsardzību, uzsverot, ka katrai situācijai jāveic individuāla interešu samērīguma izvērtējums. Šis spriedums var kalpot kā uzskatāms piemērs – informācijas atklātības, un datu aizsardzības interešu līdzsvara jautājumos.

 

Raksta autors: Edgars Hercenbergs

VID nodokļu kontroles prakse saistītu personu aizdevumos

Turpinot iepriekš publicēto par VID praksi saistītu personu darījumos, informējam, ka VID noteicis ievērojamu UIN apmēru komercsabiedrībai par to, ka tā nav saņēmusi atpakaļ aizdevumu no saistītās personas 12 mēnešu laikā. Lai arī VID oficiālā informācija neatklāj, cik liels ir bijis aizdevums un cik lielas bija citas ar saimniecisko darbību nesaistītās izmaksas, lai noteiktu ap 90 tūkstošiem EUR UIN, tomēr ir redzams, ka VID noteica UIN lielāku nekā sabiedrības apgrozījums, kā arī veica pārbaudi 2024. gadam, par kuru nav iesniegts gada pārskats. Nodokļa rēķins ir kļuvis neapstrīdams (skat. šeit informāciju par SINATRADE SIA) Jebkurā gadījumā šāda prakse ir signāls Latvijas komercsabiedrībām pārskatīt laicīgi, vai aizdevumi saistītām personām ir saņemti atpakaļ vai pareizi strukturēti, lai VID nevarētu noteikt papildu UIN.

 

Rakstu autore: Natālija Ķīse

Vai ar noziedzīgu nodarījumu radītā kaitējuma neatlīdzināšana tiesas procesa gaitā var būt par pamatu bargāka soda noteikšanai?

Latvijas Republikas Senāts 2025. gada 19. martā izskatīja krimināllietu, kurā persona apsūdzēta par izvairīšanos no nodokļu nomaksas lielā apmērā saskaņā ar Krimināllikuma 218. panta otro daļu. Pirmajā instancē apsūdzētajam tiesa piemēroja nosacītu brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem ar daļēju mantas konfiskāciju, vienlaikus no apsūdzētā piedzenot kaitējuma kompensāciju 64 440 EUR apmērā. Attiecībā uz SIA, kuras interesēs pārkāpums tika veikts, tiesa lēma par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu – naudas piedziņu 10 minimālo mēnešalgu apmērā.

Apgabaltiesa atcēla pirmās instances spriedumu daļā par sodu, kompensāciju un aresta atcelšanu mantai, piemērojot apsūdzētajam reālu brīvības atņemšanu uz 10 mēnešiem ar daļēju mantas konfiskāciju un solidāru kaitējuma kompensācijas piedziņu no apsūdzētā un SIA minētajā apmērā. Tāpat apelācijas tiesa nolēma, ka nosacīta notiesāšana nav piemērojama.

Senātam bija jāsniedz atbilde uz sekojošiem jautājumiem:

  1. Vai Apgabaltiesa pareizi piemēroja Krimināllikuma 35. un 46. panta ceturto daļu, nosakot reālu nevis nosacītu brīvības atņemšanu?
  2. Vai Apgabaltiesa lēmums aizstāt nosacītu sodu ar reālu brīvības atņemšanu bija tiesiski pamatots?

Attiecībā uz pirmo jautājumu Senāts atzina, ka Apgabaltiesa bija apsvērusi alternatīvus soda veidus, piemēram, naudas sodu vai sabiedrisko darbu, taču secinājusi, ka šādi sodi nesasniegtu Krimināllikuma 35. pantā noteikto soda mērķi. Senāts šajā sakarā piekrita, ka, ņemot vērā nodarījuma smagumu un zaudējumu apmēru, kas vairāk nekā piecas reizes pārsniedza liela kaitējuma apmēru, tikai reālas brīvības atņemšanas sods var nodrošināt taisnīguma un sabiedrības intereses. Tādēļ tiesas noteiktais sods – brīvības atņemšana uz 10 mēnešiem ar daļēju mantas konfiskāciju – tika atzīts par samērīgu. Sods tika samazināts no sākotnēji paredzētā viena gada uz 10 mēnešiem, konstatējot apsūdzētā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu.

Attiecībā uz otro jautājumu Senāts atzina, ka Apgabaltiesa ir pieļāvusi kļūdu pamatojumā, ar ko tā atcēlusi pirmās instances noteikto nosacīto sodu. Apgabaltiesas pamatojums ietvēra apsvērumu, ka apsūdzētais nebija sācis atlīdzināt noziedzīgā nodarījuma radīto kaitējumu un, ka šis fakts ir ņemams vērā, lemjot par nosacītas notiesāšanas iespējamību. Senāts norādīja – kaitējuma atlīdzināšana pirms sprieduma stāšanās spēkā var būt atbildību mīkstinošs apstāklis, bet tās neesamība nedrīkst pasliktināt personas stāvokli un kļūt par pamatu bargāka soda piemērošanai. Senāts uzsvēra, ka kaitējuma kompensācijas pienākums rodas tikai pēc personas atzīšanas par vainīgu. Līdz ar to šāds apstāklis nevar būt par tiesisku pamatu atteikumam piemērot nosacītu sodu.

Papildus, atbildot uz aizstāvja iebildumu, ka tiesa atsaukusies uz citu personu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem un piedalīšanos tajos pret apsūdzēto celtās apsūdzības sakarā, Senāts piekrīt Apgabaltiesai, ka apstāklis, ka pirmstiesas kriminālprocesā nav noskaidrota persona, kura kopā ar apsūdzēto piedalījusies viltotu dokumentu noformēšanā, kā arī nav noskaidroti faktiskie apstākļi, kādos tas noticis, nevar ietekmēt faktu, ka konkrētie dokumenti tikuši noformēti un ka apsūdzētais tos parakstījis SIA vārdā, sniedzot apzināti nepatiesas ziņas SIA PVN deklarācijās.

Senāts atcēla Apgabaltiesas spriedumu daļā par noteikto sodu pēc Krimināllikuma 218. panta otrās daļas un šajā daļā lietu nodeva jaunai izskatīšanai.

 

Par izvairīšanos no nodokļu nomaksas divām personām piespriež cietumsodus

Rīgas pilsētas tiesa 2025. gada 10. martā izskatīja krimināllietu, kurā par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un krāpniecības mēģinājumu notiesāja divas personas – vienu par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un otru par mēģinājumu ar viltu iegūt svešu mantu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas.

Tiesa abas personas atzina par vainīgām un piesprieda reālu brīvības atņemšanu. Vienam apsūdzētajam tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz 2 gadiem un 4 mēnešiem, atņemot tiesības  ieņemt valdes locekļa amatu komercsabiedrībās uz 2 gadiem un 8 mēnešiem, un otram apsūdzētajam – brīvības atņemšanu uz 2 gadiem un 3 mēnešiem, atņemot tiesības veikt visa veida komercdarbību uz 2 gadiem un 8 mēnešiem. Tāpat tiesa lēma no apsūdzētajiem par labu valstij piedzīt kaitējuma kompensāciju attiecīgi 1 393 317,93 EUR un 380 603,31 EUR apmērā.

Pirmais apsūdzētais no 2011. līdz 2014. gadam darbojās kā viens no diviem valdes locekļiem kādā SIA. Viņa pienākumos ietilpa nodrošināt grāmatvedības uzskaites pareizību, iesniegt nodokļu deklarācijas Valsts ieņēmumu dienestā (VID) un garantēt uzņēmuma saistību izpildi attiecībā uz valsts noteikto nodokļu nomaksu.

Uzņēmums uzsāka nekustamo īpašumu pārdošanu Jūrmalā, darījumu apjomam sasniedzot vairāk nekā 8 miljonus EUR. Lai izvairītos no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) nomaksas, apsūdzētais apzināti neuzrādīja ienākumus un neiesniedza atbilstošās PVN deklarācijas, radot valstij zaudējumus vairāk nekā 1,4 miljonu EUR apmērā.

Pēc amata atstāšanas uzņēmuma vadību pārņēma otrs apsūdzētais, kurš kļuva par vienīgo valdes locekli uzņēmumā un bija atbildīgs par grāmatvedības uzskaitēm un nodokļu saistību izpildi. Zinot par iepriekš neiesniegtajām deklarācijām un nenomaksāto PVN, apsūdzētais turpināja neuzrādīt uzņēmuma ienākumus, kā arī 2014. gada augustā mēģināja ar viltu iegūt no valsts budžeta vairāk nekā 84 000 EUR, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas par PVN pārmaksu.

Kaut arī minētais mēģinājums tika apturēts VID pārbaudes gaitā, apsūdzētais turpināja dzīvokļu realizāciju, līdz 2014. gada novembrim pārdodot vēl astoņus īpašumus vairāk nekā 2 miljonu EUR vērtībā. Arī šie darījumi netika deklarēti, un PVN netika iemaksāts valsts budžetā, tādējādi valstij radot zaudējumus lielā apmērā.

Lieta norāda uz to, ka nodokļu nomaksai ir prioritāra nozīme. Procesā iesaistītās personas desmit dienu laikā no saīsinātā sprieduma pasludināšanas dienas var rakstveidā iesniegt tiesai lūgumu par pilna sprieduma sagatavošanu.

Relīze pieejama šeit.

 

Senāts: transportlīdzeklis atzīstams kā noziedzīga nodarījuma priekšmets, pat ja noticis tikai nodarījuma mēģinājums

2025. gada 12. martā Latvijas Republikas Senāts izskatīja krimināllietu, kurā persona tika apsūdzēta par mēģinājumu pārvietot muitošanai pakļautas preces (cigaretes) Latvijas muitas teritorijā bez muitas iestāžu atļaujas. Saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu, apsūdzētais ieradās vietā ar transportlīdzekli Audi A4, kur bija sagatavoti maisi ar nelegālajām cigaretēm, un bija paredzējis tās iekraut transportlīdzeklī, taču tika aizturēts pirms noziegums tika pabeigts. Vienlaikus pret personu tika celta apsūdzība arī pēc Krimināllikuma 195. panta pirmās daļas par iespējamu noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu 9713,27 EUR apmērā, taču šajā daļā tiesa apsūdzēto attaisnoja, konstatējot, ka trūkst pierādījumu par šo līdzekļu noziedzīgu izcelsmi.

Ar Ekonomisko lietu tiesas spriedumu apsūdzētajam tika piemērots sods – sabiedriskais darbs 140 stundu apmērā –, kā arī noteikta mantiskā kompensācija valstij 3235,75 EUR apmērā. Transportlīdzekļa arests tika atcelts, ņemot vērā, ka tas nebija apsūdzētā īpašums.

Senātam bija jāsniedz atbildes uz šādiem jautājumiem:

  1. Vai transportlīdzeklis Audi A4 ir atzīstams par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu, ņemot vērā, ka noziegums netika pabeigts (mēģinājums)?
  2. Vai apelācijas instances tiesai bija pienākums piemērot Krimināllikuma 70.¹⁴ panta pirmo daļu un piedzīt transportlīdzekļa vērtību, ja tas pieder trešajai personai?

Attiecībā uz pirmo jautājumu Senāts norādīja, ka Krimināllikuma 70.¹² panta pirmā daļa definē noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu kā līdzekli vai rīku, kas bija vai nu paredzēts, vai tika izmantots noziedzīga nodarījuma izdarīšanai. Šī norma attiecas arī uz nozieguma mēģinājumiem, kad nodoms netiek pabeigts vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Senāts konstatēja, ka Audi A4 transportlīdzeklis bija paredzēts kontrabandas preču pārvadāšanai un apsūdzētais to izmantoja, lai ierastos notikuma vietā. Tādēļ tas kvalificējams kā rīks, kas bija paredzēts noziedzīga nodarījuma izdarīšanai, neatkarīgi no tā, vai preces faktiski tika pārvietotas. Šādā gadījumā apelācijas kārtībā ir vērtējams arī apstāklis par iespēju piedzīt transportlīdzekļa vērtību no apsūdzētā pat, ja šis priekšmets nepieder viņam.

Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa ir nepareizi piemērojusi likumu, noraidot transportlīdzekļa atzīšanu par noziedzīga nodarījuma priekšmetu un nelemjot par tā vērtības piedziņu. Šajā daļā nolēmums tika atcelts, un lieta nodota atkārtotai izskatīšanai apelācijas instancē.

 

Satversmei atbilst uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem

2025. gada 28. martā Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2024-04-01, atzīstot par Satversmei atbilstošu īpašo uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēmu, kas kopš 2024. gada piemērojama patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

Apstrīdētās Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normas noteic pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20% apmērā, arī tad, ja netiek veikta peļņas sadale. Šādu piemaksu likumdevējs esot noteicis saistībā ar patērētāju kreditētāju un kredītiestāžu šķietami gūto virspeļņu. Piecas juridiskas personas apstrīdēja šīs normas, norādot, ka tās pārkāpj Satversmē noteiktās tiesības uz īpašumu (105. pants) un vienlīdzības principu (91. pants), pielīdzinot pieteicējus kredītiestādēm, bet atšķirot no citiem uzņēmumu nodokļa maksātājiem.

Tiesa atzina, ka likumdevēja izvēle ir pamatota ar augsto rentabilitāti nozarē un vēlmi nodrošināt regulārus budžeta ieņēmumus. Nodokļa piemaksa nav jauns nodoklis vai papildu slogs, bet instruments, kas piemērots konkrētai finanšu sektora daļai. Tā nav nesamērīga vai konfiscējoša.

Tāpat tiesa konstatēja, ka patērētāju kreditēšanas sniedzēji un kredītiestādes, lai gan atrodas atšķirīgos apstākļos, sniedz līdzīgus finanšu pakalpojumus un uz tiem attiecas līdzīgas prasības, tādējādi atšķirīgā attieksme pret pārējiem nodokļu maksātājiem ir pamatota.

Tiesa secināja, ka sabiedrības ieguvums no stabilākiem budžeta ieņēmumiem pārsniedz ierobežojumus, ko normas nosaka uzņēmējiem, un apstrīdētās normas atbilst gan Satversmē noteiktajām tiesībām uz īpašumu, gan vienlīdzības principam.

Skatīt relīzi.

 

ES tiesību akti

Raksta autore: Dace Everte

Eiropas komisija piedāvā atbrīvot no PVN iepirkumus aizsardzības vajadzībām

Eiropas Komisija ir ierosinājusi Padomes regulu, ar ko izveido Eiropas drošības pasākumu instrumentu – SAFE instruments – pagaidu ārkārtas instrumentu, kas ļaus Eiropas Savienībai sniegt finansiālu palīdzību dalībvalstīm. SAFE instrumenta mērķis ir sniegt aizdevumus dalībvalstīm līdz pat 150 miljardu EUR apmērā ieguldījumiem aizsardzībā, kas ļaus veikt iepirkumus aizsardzības spēju nodrošināšanai Eiropadomes noteiktajās prioritārajās jomās.

Ar PVN direktīvas grozījumu priekšlikumu paredzēts ieviest pagaidu atbrīvojumu no PVN attiecībā uz tādu aizsardzības ražojumu piegādēm, tostarp importēšanu un piegādēm Savienības iekšienē, kas iegādāti saskaņā ar līgumiem, kuri noslēgti, pamatojoties uz kopējiem iepirkumiem, ko atbalsta SAFE instruments. Šis atbrīvojums būs atkāpe no PVN direktīvas (2006/112) 2. panta 1. punkta.

Ierosinātā atbrīvojuma no PVN mērķis ir atbalstīt dalībvalstu ieguldījumus aizsardzībā, samazinot finansiālo slogu, kas saistīts ar iepirkumu. Tas atbilst regulas vispārējam mērķim palielināt Eiropas aizsardzības nozares spējas, reaģējot uz paaugstinātiem drošības apdraudējumiem. Šis pasākums ir paredzēts kā pagaidu pasākums, un to piemēros tikai ierobežotu 5 gadu laikposmu. Priekšlikums tika publicēts 2025. gada 19. martā.

 

ES tiesu prakse

Raksta autore: Elza Gusāre

Par nepietiekamu dīzeļdegvielas marķiera daudzumu akcīzes atbrīvojuma piemērošanā

(EST spriedums lietā C‑137/23, X pret Staatssecretaris van Financiën (valsts sekretārs finanšu lietās, Nīderlande))

Situācijas apraksts

X ir īpašnieks ar dzinēju aprīkotam tankkuģim, ko tas izmanto, lai pa ūdensceļiem Eiropas Savienības teritorijā un par maksu pārvadā minerāleļļas trešo personu vārdā.

2016. gadā Nīderlandes nodokļu un muitas dienests kontroles laikā atklājās, ka degvielas paraugos esošais marķiera Solvent Yellow 124 daudzums katrā no abām tvertnēm attiecīgi bija 5 grami uz 1000 litriem un 4,4 grami uz 1000 litriem, t.i., mazāks daudzums nekā minimālais 6 gramu daudzums uz 1000 litriem, kas tiek prasīts dīzeļdegvielas nodošanai patēriņam, piemērojot atbrīvojumu no akcīzes nodokļa.

Nodokļu un muitas dienesta inspektors, uzskatot, ka tādējādi attiecīgā dīzeļdegviela neatbilst visiem nosacījumiem, kas nepieciešami, lai varētu piemērot atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, paziņoja X par akcīzes nodokļa uzrēķinu, jo, pirmkārt, marķiera Solvent Yellow 124 saturs šajā dīzeļdegvielā bija mazāks par minimālo prasīto, lai piemērotu atbrīvojumu un, otrkārt, tāpēc, ka minēto dīzeļdegvielu viņš glabāja kā tankkuģa īpašnieks un kapteinis bez piemērota atliktās nodokļa maksāšanas, jo par dīzeļdegvielu nebija iekasēts maksājamais akcīzes nodoklis.

Lietas izskatīšanas laikā Nīderlandes Augstākajai tiesai radās jautājums, vai šajās tiesību normās paredzētā prasība par fiskālo marķējumu var ietekmēt paredzētā atbrīvojuma no akcīzes nodokļa piemērošanu.

Iesniedzējtiesa uzsvēra, ka, lai gan pamatlietā aplūkotā dīzeļdegviela nav marķēta ar Savienības tiesību prasībām atbilstošu fiskālo marķējumu, ir pierādīts, ka šī dīzeļdegviela tika izmantota kā degviela kuģošanai pa Savienības iekšējiem ūdensceļiem.

Minētā tiesa uzskata, ka nodokļu marķiera pievienošana ļauj kompetentajām iestādēm vienkārši un efektīvi pārbaudīt, vai minerāleļļas tiek izmantotas tiesību normās, kurās paredzēts atbrīvojums no akcīzes nodokļa vai samazinātas akcīzes nodokļa likmes piemērošana, paredzētajiem mērķiem.

Šādos apstākļos Nīderlandes Augstākā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot EST prejudiciālus jautājumus.

Prejudiciālie jautājumi

  1. Vai Direktīvas [2003/96] [..] normā paredzētais atbrīvojums no nodokļa attiecas uz energoproduktiem, par kuriem konstatēts, ka tie tiek izmantoti kuģu piedziņai braucienos Savienības iekšējos ūdeņos – pat ja šādas izmantošanas laikā šie energoprodukti (šajā gadījumā – dīzeļdegviela) nesatur minimālo nepieciešamā marķiera Solvent Yellow 124daudzumu, ja nodokļu iestādēm nav viena vai vairāku pierādījumu, kas liecinātu, ka kuģa īpašnieks vai operators, vai tā pārstāvis uz kuģa (kapteinis) ir iesaistīts tādās darbībās kā akcīzes nodokļa nemaksāšana, ļaunprātīga izmantošana vai izvairīšanās no akcīzes nodokļa maksāšanas par tā glabāto dīzeļdegvielu?
  2. [..], 3. [..], 4. [..] jautājums nav iekļauts šajā rakstā, jo ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro līdz ceturto jautājumu EST neatbildēja.

EST par pirmo jautājumu

Dalībvalstīm saskaņā ar direktīvu ir pienākums piemērot fiskālās marķēšanas sistēmu tostarp dīzeļdegvielai, kas netiek aplikta ar nodokli pilnā apmērā. Tomēr direktīvu mērķis vispirms ir ļaut kontrolēt un vajadzības gadījumā sodīt tādu energoproduktu izmantošanu, kuri ir atbrīvoti no nodokļa vai kuriem tiek piemērota samazināta akcīzes nodokļa likme, mērķiem, kuriem Savienības tiesībās nav nedz paredzēta, nedz atļauta iespēja atkāpties no akcīzes nodokļa uzlikšanas.

Savukārt, kā būtībā apgalvo Komisija, nepareiza marķēšana, nepastāvot norādēm par krāpšanas esamību, nevar būt šķērslis direktīvā paredzēto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa vai tā apmēra samazinājuma piemērošanai, ja ir izpildīti nosacījumi, kuriem ir pakļauta šī piemērošana, piemēram, kā tas ir šajā gadījumā, izmantošana par degvielu kuģošanai komerciāliem mērķiem pa Savienības iekšējiem ūdensceļiem.

Direktīvā paredzētā fiskālā marķējuma prasība nevar ļaut dalībvalstīm brīvi izvēlēties, piemērot vai nepiemērot atbrīvojumu no akcīzes nodokļa vai samazinātu akcīzes nodokļa likmi. Šī prasība attiecas arī uz energoproduktiem, kas tiek izmantoti kā degviela komerciālai kuģošanai pa iekšējiem ūdensceļiem.

Citādi būtu tikai tad, ja attiecīgais uzņēmējs būtu apzināti piedalījies krāpšanā nodokļu jomā, kas apdraudējusi energoproduktu un elektroenerģijas aplikšanas ar nodokli režīma darbību, vai ja prasības par fiskālo marķējumu neizpildes rezultātā tiktu kavēts sniegt drošus pierādījumus par to, ka dīzeļdegviela izmantota, lai piemērotu samazinātu nodokļu līmeni vai atbrīvojumu no tā.

Spriedums

Muitas un nodokļu iestādēm nav pamata atteikt akcīzes nodokļa atbrīvojumu dīzeļdegvielai, kas tiek piegādāta izmantošanai par degvielu kuģošanai pa Eiropas Savienības iekšējiem ūdensceļiem, bet kas nav fiskāli marķēta atbilstoši Savienības tiesību prasībām, jo, pirmkārt, ir pierādīts, ka minētā dīzeļdegviela tiek izmantota šādā nolūkā, un, otrkārt, nav nekādu norāžu, kas varētu radīt aizdomas par krāpšanu, ļaunprātīgu izmantošanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

 

Raksta autors: Edgars Hercenbergs

EST tiesa par  dividendēm un transfertcenām

(Lieta C-135/24)

Beļģijas sabiedrība saņēma dividendes no meitas sabiedrībām, kā arī saņēma transfertcenu maksājumus no meitas sabiedrībām viena gada ietvaros. Saskaņā ar Beļģijas nodokļu regulējumu, šis transfertcenu maksājums palielina mātes sabiedrības peļņas nodokļi bāzi un neļauj saņemt nepieciešamo ienākumu apmēru, lai veidotos peļņa, kuru nedrīkst aplikt ar nodokli saskaņā ar Mātes-meitas sabiedrības direktīvas (Nr. 2011/96) 4.panta 1.punkta a) apakšpunktu.

Tādēļ Beļģijas nodokļu administrācija noteica peļņas nodokli Beļģijas sabiedrībai.

Izejot nepieciešamās instances, EST tika uzdots jautājumus, un EST kopumā atbildēja, ka saskaņā ar minēto direktīvas normu dalībvalsts nedrīkst noteikt nosacījumus saņemto meitas sabiedrību dividenžu neaplikšanai ar peļņas nodokli atkarībā no saņemtajiem transfertcenu maksājumiem.

Dalībvalsts tiesai vēl ir jāpārbauda, vai nodokļu maksātājam veidosies lielāka nodokļu bāze, ja saņemot transfertcenu maksājumus un dividendes, no nodokļu bāzes tiktu izņemtas dividendes vai šādas dividendes netiktu saņemtas. Ja veidojas lielāka nodokļu bāze, tad tas ir pretrunā ar Direktīvu. Spriedums latviešu valodā pieejams šeit.

 

Rakstu autore: Natālija Ķīse

Jautājumi EST: antidempinga nodevas piemērošana importam no Ķīnas

Administratīvā rajona tiesa Rīgā iesniegusi Eiropas Savienības Tiesai (EST) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu SIA DELVE 2 v Valsts ieņēmumu dienests (VID) (C-889/24) lietā, kas skar galīgās antidempinga nodevas piemērošanu noteiktu dzelzs vai tērauda stiprinājumu importam no Ķīnas.

Uzņēmums SIA DELVE 2 muitas deklarācijās bija norādījis dzelzs vai tērauda paplāksņu importu no Ķīnas, taču bez norādes par preču ražotāju rēķinos. Šīm precēm tika piemērota 86,5% antidempinga nodeva. Uzņēmums vēlāk pieprasīja šīs nodevas samazināšanu līdz 39,6%, atsaucoties uz konkrētu ražotāju – Jiashan Xiaohai Metal Products Factory, pamatojoties uz vēlāk koriģētiem rēķiniem. Tomēr VID šo prasību noraidīja, norādot uz nepareizu informāciju un nepietiekamiem pierādījumiem par faktiskā ražotāja identitāti.

Arī otrais uzņēmuma iesniegums VID tika noraidīts, lai gan rēķini bija formāli korekti – VID ieskatā trūka pārliecinošu pierādījumu, ka attiecīgais ražotājs tiešām saražojis importētās preces. Tiesas procesā SIA DELVE vēlas panākt deklarāciju labošanu, pārmaksātās nodevas atmaksu un iespēju šīs summas ieskaitīt nākotnes muitas maksājumos.

Administratīvā rajona tiesa vērsusies EST jautājumā, vai pēc deklarācijas izsniegts rēķins vispār var būt pietiekams pamats samazinātas antidempinga nodevas piemērošanai. Uzdotie jautājumi:

  1. Vai Regulas (ES) 2022/191 1. panta 3. punkts ir interpretējams tā, ka importētājs antidempinga nodevas piemērošanai drīkst iesniegt rēķinu, kas izrakstīts pēc muitas deklarācijas iesniegšanas?
  2. Vai šāds vēlāk iesniegts rēķins var viens pats būt pietiekams pamats, lai piemērotu individuālu (zemāku) antidempinga nodevas likmi, ņemot vērā arī Regulas 607. apsvērumu (recital)?

 

Ārzemēs

Rakstu autore: Dace Everte

Bulgārija samazina PVN reģistrācijas slieksni

Bulgārija samazinās PVN reģistrācijas slieksni no 85 000 EUR uz 51 000 EUR. Attiecīgais normatīvais regulējums ir pieņemts un stāsies spēkā no 2025.gada 1.aprīļa. Šāda lēmuma iemesli nav tālāk skaidroti.

PVN ierobežojumi Igaunijā

Eiropas Komisija Igaunijai ir saskaņojusi līdzšinējo PVN atskaitīšanas ierobežojumu piemērošanu arī turpmāk attiecībā uz vieglo pasažieru automašīnu ekspluatāciju.

 

Raksta autore: Aija Lasmane

Eiropas Komisija apstiprina papildu tehnisko atbalstu nodokļu un muitas reformām dalībvalstīs

Eiropas Komisija 2025. gada 31. martā paziņoja, ka tā ir apstiprinājusi 135 papildu projektus saskaņā ar Tehniskā atbalsta instrumentu (TAI), lai atbalstītu dalībvalstu reformu iniciatīvas. TAI ir daļa no 2021.-2027. gada daudzgadu finanšu shēmas un Eiropas atveseļošanas plāna. Saskaņā ar TAI tehniskais atbalsts tiek sniegts pēc dalībvalstu attiecīgo iestāžu pieprasījuma. Atbalsts var izpausties kā stratēģiskas un juridiskas konsultācijas, pētījumi, mācības un ekspertu apmeklējumi uz vietas, un tas var aptvert jebkuru reformas procesa posmu, sākot no izstrādes līdz īstenošanai.

TAI atbalsta projektus visdažādākajās jomās, tostarp nodokļu politikas, ieņēmumu administrēšanas un muitas savienības reformu sagatavošanā, izstrādē un īstenošanā. Mērķi šajā jomā ir šādi:

  • palielināt ieņēmumu iekasēšanu un nodokļu un muitas noteikumu ievērošanu, uzlabojot nodokļu sistēmas un stiprinot nodokļu un muitas iestādes;
  • ciešāka administratīvā sadarbība starp dalībvalstīm;
  • cīnīties pret agresīvu nodokļu plānošanu, krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu, uzlabojot nodokļu apiešanas novēršanas pasākumu īstenošanu un pastiprināti izmantojot starptautisko informācijas apmaiņu; un
  • samazināt administratīvo slogu nodokļu maksātājiem un nodokļu iestādēm.

TAI budžets 2025. gadam ir aptuveni 16 miljoni EUR. Starp atbalstītajiem projektiem ir šādi:

  • projekts, lai uzlabotu Horvātijas, Dānijas, Igaunijas, Igaunijas, Somijas, Latvijas un Polijas muitas iestāžu muitas kontroli, lai novērstu Krievijas un Baltkrievijas starptautisko sankciju apiešanu; un
  • atbalsts Vācijas Finanšu ministrijai, lai ieviestu uz darījumiem balstītu PVN ziņošanas sistēmu starp uzņēmumiem.

Informē VID

Raksta autore: Kristīne Erele

VID informatīvie materiāli

VID ir publicējis jaunus un aktualizējis esošos informatīvos materiālus par dažādiem jautājumiem:

  1. Aktualizēts materiāls “Jautājumi un atbildes par PVN piemērošanu”

VID materiālā nav norādītas kāda tieši informācija ir aktualizēta. Tomēr materiāls ir vērtīgs, lai atrastu atbildes uz jautājumiem saistībā ar:

  • darījumiem par nekustamo īpašumu,
  • preču piegādi, tostarp tipogrāfijas sniegtajiem pakalpojumiem saistībā ar izdevuma iespiešanas pakalpojumiem jeb izdevuma pārdošanu, ja tipogrāfija izmanto savus materiālus,
  • īpašo PVN piemērošanas režīmu būvniecības pakalpojumiem,
  • priekšnodokļa atskaitīšanu,
  • pakalpojuma sniegšanas vietu,
  • PVN piemērošanu elektroniski sniegtajiem pakalpojumiem,
  • Nodokļa piemērošanu dalībnieku maiņas un reorganizācijas gadījumos,
  • Nodokļa rēķiniem,
  • Priekšnodokļa korekciju zaudētiem parādiem,
  • Īpašiem nodokļa piemērošanas režīmiem,
  • Darījuma vērtības noteikšanu,
  • Transporta pakalpojumiem,
  • Nodokļa likmēm u.c. jautājumiem.
  1. Aptiekām par kases čekos norādīto informāciju

VID aicina aptiekām izsniegtajā kases čekā par recepšu zālēm papildus piemēroto pakalpojuma maksu 0,75 EUR norādīt kā “farmaceita pakalpojums”, nevis kā “līdzmaksājuma summa” vai tml.

  1. Biedrībām un nodibinājumiem, kuriem piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, aizpildīt gada pārskatu

Infografikā ir apkopoti biedrību un nodibinājumu ieņēmumu veidi un to izlietošanas ierobežojumi, sniedzot skaidrojumus gan par ziedojumiem, dāvinājumiem un dotācijām, gan arī par ieņēmumiem nosaimnieciskās darbības un citiem ieņēmumiem.

 

Raksta autors: Raivis Liberts

Aktualizētie VID materiāli

Aktualizēts materiāls “Paziņojums par fiziskajai personai izmaksātajām summām”

Aktualizēts materiāls “Elektromobilis uzņēmumā – elektroenerģijas uzskaite un dokumentācija”

Aktualizēts materiāls “Nodokļu piemērošana, sniedzot palīdzību saistībā ar notikumiem Ukrainā”

Aktualizēts materiāls “Algas nodokļa grāmatiņa”

Publicēts materiāls “Gada pārskata sastāvdaļas “Vadības ziņojums” aizpildīšana un sabiedriskā labuma organizāciju biežāk pieļautās neatbilstības gada pārskatos”

 

Tax Stories blogi

Regulāri nodokļu eksperta Jāņa Taukača sagatavotie svarīgākie jaunumi un analītiskas pārdomas par un ap nodokļiem. Reģistrējies un nepalaid garām!