Atjaunīgās enerģijas (AE) projekti ir būtiska Latvijas nacionālā klimata plāna un enerģētikas stratēģijas sastāvdaļa, uz kuru Latvijas valsts paļaujas Eiropas Savienības (ES) uzstādīto klimata mērķu sasniegšanā.

Raksta autore: Natālija Grāvele, starptautiskā zvērinātā advokātu biroja “Sorainen” vadošā speciāliste, zvērināta advokāte

Tuvākais Eiropas Savienības dalībvalstu sniegumu izvērtēšanas periods iestāsies pavisam drīz – jau 2030. gadā, kad visām ES dalībvalstīm kolektīvi jānodrošina, ka vismaz 42,5%-45% no patērētās enerģijas tiek iegūti no atjaunīgiem resursiem. Savukārt 2050. gada mērķis ir sasniegt pilnīgu klimatneitralitāti. Latvijas nacionālajā klimata plānā iekļautie mērķi ir vēl ambiciozāki un paredz, ka līdz 2030. gadam jāpanāk, ka AE īpatsvars enerģijas galapatēriņā veido 61%, un elektroenerģijas galapatēriņā vairāk nekā 80%.

Ja dziļāk analizējam enerģētikas nozarei izvirzītos mērķus, ko novērtē kā valsts kopējā enerģijas patēriņa un no AE resursiem saražotās enerģijas attiecību, tad pirmšķietami Latvijai nav iemeslu satraukumam, jo formāli ES 2030. gada mērķi mēs jau esam sasnieguši. Tomēr, jāatceras, ka klimata plāns un stratēģija paredz arī būtisku kopējā enerģijas patēriņa kāpumu, tostarp uz transporta nozares un rūpniecības nozares elektrificēšanas rēķina, kas nozīmē, ka arī AE īpatsvars būs nemitīgi jāturpina audzēt, lai saglabātu un vēl palielinātu esošo rādītāju. Tādēļ ir jābūt modriem un jāturpina aktīvi strādāt pie klimata stratēģijas īstenošanas.

Šobrīd Latvijā AE projektu attīstība notiek pamatā par privāto investoru ieguldījumiem. Attīstītāji nesaņem finansiālu valsts atbalstu un visbiežāk balsta savu investīciju atgūšanas stratēģiju tikai uz enerģijas tirgus cenām, kas nozīmē, ka tie arī uzņemas pilnu tirgus cenu svārstību risku, kas eventuāli atspoguļojas arī augstākā elektroenerģijas cenā. Papildus tam, Baltijā nepastāv attīstīts ilgtermiņa elektrības pirkuma līgumu (power purchase agreement (PPA)) tirgus, kas pakļauj attīstītāju arī riskam, ka kādā brīdī tā saražotajai elektrībai var nebūt noieta, jo patēriņa pieaugums nenotiek pēc plāna, un šis risks arī sadārdzina projekta finansiālo modeli un arī atstāj iespaidu uz produkta gala cenu.

Līdzšinējā Latvijas nostāja ir, ka tirgum ir jāļauj pašregulēties un valsts iesaiste šajos procesos, tostarp atbalsta modeļu izstrādē, nav nepieciešama. Tomēr, vai šādu pozīciju spēsim saglabāt arī ilgtermiņā?

Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.