Amerikas Savienoto Valstu nesenie paziņojumi par tarifiem, kas tiks piemēroti teju visiem tirdzniecības partneriem, un šo valstu paziņojumi par atbildes tarifiem, kā arī tirgus reakcija, liecina tikai par vienu – sākušies plaša apmēra tirdzniecības kari. Kā jebkurā karā, vairums personu un uzņēmumu abās pusēs būs zaudētāji. Tarifi tiek definēti kā nodevas, kas tiek piemērotas importētajām vai eksportētajām precēm, un tie neizbēgami ietekmē cenu dinamiku un konkurētspēju tirgū. Augsti tarifi var palielināt izmaksas importētājiem, piespiežot tos pārskatīt savas piegādes ķēžu stratēģijas.

Tarifi nenoliedzami rada spriedzi tirgos, iespējamās atbildes reakcijas vairo nenoteiktību, kas savukārt ietekmē ikvienu uzņēmumu, kas tieši saistīts ar globālām piegādes ķēdēm, īpaši ražošanas sektoros. Šīs negaidītās tarifu radītās izmaksas aktualizē jautājumu par to, kam būtu jāsedz šis jaunais finansiālais slogs.

Uzņēmumi var meklēt alternatīvus piegādātājus vai pārcelt ražošanu uz valstīm ar zemākiem tarifiem, tādējādi mainot jau izveidotos piegādes ķēžu tīklus. Šī maiņa var novest pie palielinātiem piegādes laikiem un citiem sarežģījumiem, jo uzņēmumiem ir jātērē laiks slēdzot jaunus līgumus, kā arī jāorganizē loģistika. Tarifu ietekme uz piegādes ķēdēm sniedzas tālāk par tīri ekonomiskām sekām – tās var ietekmēt arī preču kvalitāti un pieejamību. Ja kritiskie materiāli netiek saņemti laikā, ražotāji var saskarties ar ražošanas pārtraukumiem, kas noved pie turpmākiem kavējumiem klientu pasūtījumu izpildē. Kumulatīvā ietekme var negatīvi ietekmēt uzņēmuma reputāciju, un to klienti var turpmāk meklēt alternatīvas. Turklāt var rasties finansiālas sekas, tostarp palielinātas izmaksas, kas saistītas ar paātrinātu piegādi vai soda naudas par līgumsaistību neizpildi. Tāpēc uzņēmumiem jāievieš stingras komunikācijas stratēģijas un rezerves plāni, lai mazinātu kavētu piegāžu negatīvās sekas un saglabātu darboties.

Bet tarifu radītā nenoteiktība nav tikai ekonomisks apgrūtinājums — tarifi ietekmē biznesa attiecības ar jau esošajiem partneriem, kas var pāraugt strīdos. Līgumi, kas agrāk bija finansiāli izdevīgi, var kļūt neizdevīgi vai pavisam zaudēt savu komerciālo jēgu. Piemēram, jau noslēgta līguma ietvaros pusēm var rasties jautājumi:

  • Kura puse uzņemas ar jaunajiem tarifiem radītās papildu izmaksas – piegādātājs vai pircējs?
  • Vai cenas līguma ietvaros var tikt mainīta, ja pieaug izmaksas?
  • Vai līguma neizpilde ir attaisnojama ar “force majeure” jeb nepārvaramas varas apstākļiem?

Risku sadalījums līgumā

Mēs jau esam redzējuši gadījumus, kad piegādātāji draud pārtraukt piegādes vai pircēji atsakās no sūtījumiem, jo jaunie tarifi darījumu padarīs ekonomiski neizdevīgu. Nenoliedzami šādas situācijas izraisa strīdus starp līguma pusēm, jo neviens nevēlas zaudēt biznesu vai ciest papildus izmaksas par darījuma pārtraukšanu.

Tāpēc ir svarīgi, lai puses rakstiski dokumentētu visu komunikāciju un vienošanās, kas saistītas ar viņu darījumiem. Visa šī informācija ir būtiska, lai noteiktu pušu tiesības un pienākumus, piemērojamos tiesību aktus, kā arī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Tieši pušu savstarpējās vienošanās saturs primāri atbildēs uz jautājumu par to, kuras valsts tiesību akti vai kuras starptautiskās konvencijas regulē pušu attiecības.

Savukārt no piemērojamajiem tiesību aktiem puses varēs rast atbildi uz jautājumu kurai pusei ir pienākums segt visus piemērojamos nodokļus un nodevas, kā arī to, kāds ir cenas noteikšanas mehānisms. Nereti puses cenu nosaka nevis fiksētas atlīdzības veidā, bet gan piesaista to biržas cenām un/vai inflācijai. Līgums var ietvert arī normas par pienākumiem segt dažādus nodokļus un nodevas.

Pieejamo tiesisko aizsardzības līdzekļu apzināšanās ļauj pusēm efektīvi aizstāvēt savas intereses tarifu strīdu gadījumos, sniedzot pusēm skaidrību par to, kur vērsties strīda gadījumā. Ņemot vērā to, ka tarifi pārsvarā skar starptautiskus pārrobežu darījumus, puses arvien vairāk piemēro starptautisko šķīrējtiesas procesu, lai risinātu šādus strīdus. Strīdos, kas saistīti ar kavētiem piegādēm vai atceltiem pasūtījumiem, kas radušies no tarifiem, līguma punktu precīza formulēšana kļūst par izšķirošu faktoru.

Piemēram, ja piegādātājs neizpilda preču piegādi laikā, pircēji var celt pretenzijas, prasīt gan jau radušos, gan priekšāstāvošu zaudējumu atlīdzināšanu, iespējams arī negūto peļņu. Ja līgumi noslēgti  piemērojot citas valsts likumus, iespējamās negatīvās sekas vai tiesiskie rīki var būtiski atšķirties.

Force majeure jeb nepārvarama vara kā attaisnojums nepildīt saistības

Ja vien puses līgumā nav uzskaitījušas par nepārvaramu varu atzīstamus notikumus, gan Latvijas, gan starptautiskajā tiesu praksē un tiesību literatūrā tiek skaidrots, ka jēdziens “nepārvarama vara” sastāv no četriem elementiem. Par nepārvaramu varu uzskata šādu notikumu:

  1. notikums, no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt;
  2. saprātīga persona līguma noslēgšanas brīdī notikumu nevarēja paredzēt;
  3. notikums nav puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ;
  4. notikums saistību izpildi padara ne tikai apgrūtinošu, bet pilnīgi neiespējamu.

Tarifu kontekstā īpaši ir uzsverams pēdējais priekšnoteikums – saistību izpildei ir jābūt neiespējamai. Ir jānošķir objektīva neiespējamība (līgumu objektīvi nav iespējams izpildīt) no subjektīvas neiespējamības (uzņēmumam nepietiek finansiālu līdzekļu, lai izpildītu līgumu). Ja saistību izpilde, kaut ļoti apgrūtinoša, bet tomēr teorētiski ir iespējama, tad tāda situācija vairs nekvalificētos nepārvaramai varai.

Līdz ar to ievērojams izmaksu pieaugums, ko izraisījuši tarifi, visticamāk, nebūtu atzīstams par nepārvaramu varu.

Tomēr 94 pasaules valstis ir pievienojušās Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada Konvencijai “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (Konvencija). Ja abas darījumā iesaistītās puses ir no Konvencijas dalībvalstīm, tad šādam līgumam tiktu piemēroti Konvencijas noteikumi. Atšķirībā no Latvijas tiesību aktiem, Konvencija ļauj pusei atbrīvoties no atbildības par līguma saistību neizpildi ne tikai nepārvaramas varas, bet arī neparedzētu grūtību (angļu val. – hardship) situācijās.

Lai pierādītu neparedzētu grūtību iestāšanos, ir nepieciešams pamatot, ka līguma slēgšanas brīdī netiktu saprātīgi sagaidīts, ka puse šādu neparedzētu šķērsli pārvarētu. Šis tiesību aizsardzības līdzeklis tarifu izraisīta cenas pieauguma gadījumā var ļaut kādai no pusēm atbrīvoties no atbildības par savu saistību neizpildi.

Tāpat puses līgumā var vienoties, ka tarifu izraisīts izmaksu pieaugums ļauj pārskatīt līgumā noteiktās cenas, vai tiek uzskatīts par nepārvaramu varu.

Līdz ar to, nav pieejama viena universāla tiesību aizsardzības līdzekļa. Katra līguma ietvaros, izanalizējot vienošanās saturu, kā arī identificējot piemērojamos tiesību aktus, būtu rodams individuāls risinājums.

Praktiski soļi uzņēmumiem, lai sevi aizsargātu

Pirmie veicamie soļi tiem, kas tikai vēl gaida tarifu negatīvo ietekmi, būtu uzņēmuma noslēgto līgumu audits, lai identificētu iespējamo tarifu ietekmi, kā arī identificētu tos sadarbības partnerus, kas kaut ko varētu prasīt no jums un tos, no kā jūs varētu ko prasīt. Īpaši liela vērība būtu pievēršama cenas noteikšanas, līguma izbeigšanas noteikumiem, iespējamām sankcijām, piemērojamam likumam un nolīgtajai strīdu risināšanas vietai. Ja vēl ir iespējama sadarbības  līgumu pārskatīšana, starptautiskajos līgumos iesakām vienoties par kādu no starptautiskajām strīdu risināšanas institūcijām, kā arī rūpīgi izvēlēties līgumiem piemērojamo likumu.

Piemērojamais likums ir tas likums, kas tiks izmantots līguma interpretācijai. Tas ir svarīgi, ja, piemēram, jūs vēlaties juridisko sistēmu, kas atzīst pēkšņus tarifus par pamatotu iemeslu saistību pielāgošanai vai pretēji – tādu, kas liek uzsvaru uz pienākumu veikt līguma izpildi, neskatoties uz dažādām grūtībām. Vienlaikus kopējā uzņēmuma stratēģijā vajadzētu salāgot labāko kombināciju starp dažādiem piegādātāju un klientu līgumiem, lai tajos būtu ja ne viena pieeja, tad vismaz tāda, kas uzņēmumu nostāda vienlīdzīgākā situācijā, ļaujot nodot daļu no finansiālā sloga tālāk piegādes ķēdēs.

Strīdu risināšanas izvēle, kas tiek laicīgi izplānota un ietverta kopējā uzņēmuma stratēģijā, ļauj sagatavoties un būt veiksmīgākā pozīcijā, ja starp darījuma pusēm strīds laika gaitā tomēr rodas. Pārrobežu darījumiem, kurus ietekmē tarifi, iespējams, ka piemērotākais risinājums būtu šos strīdus skatīt kādā no starptautiskās šķīrējtiesas institūcijām, jo tās ir specializējušās tādu komerctiesību strīdu izšķiršanā, kur puses ir no dažādām valstīm. Pasaulē ir diezgan daudz starptautisko šķīrējtiesu – gan vispārēju, gan tādu, kas specializējas noteiktu nozaru strīdu izšķiršanā, piemēram, kuģniecības strīdos vai graudu tirdzniecībā.

Mūsu reģionā populārākās no tām ir Stokholmas Tirdzniecības palātas Šķīrējtiesas institūts jeb tā saucamā Stokholmas šķīrējtiesa, Starptautiskās Tirdzniecības palātas Šķīrējtiesa (Parīzē) un Londonas Starptautiskā Šķīrējtiesa, taču eksistē arī daudzas citas.

Ieguvumi, strīdu risinot šķīrējtiesas procesa ietvaros

Lai arī katrai šķīrējtiesai ir nelielas reglamenta un procesuālo tiesību nianses, kopumā process ir vienādots un paredzams, tādejādi nodrošinot vienādas tiesiskās iespējas dažādu valstu uzņēmumiem savu interešu aizsardzībai.

Kā lielākais ieguvums, izvēloties strīdu risināt starptautiskajā šķīrējtiesā, ir tās sprieduma starptautiskā izpildāmība. Proti, šķīrējtiesu spriedumu starptautisko izpildīšanu regulē 1958. gada Ņujorkas Konvencija par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu. Šī konvencija ir saistoša 163 pasaules valstīs, nosakot vienādu tiesisko ietvaru šķīrējtiesu spriedumu atzīšanai un izpildīšanai.

Otrs būtiskais ieguvums ir strīda izšķiršanai piesaistīto tiesnešu profesionālā kvalifikācija. Puses ir tiesīgas izvēlēties jebkuras valsts vai profesijas šķīrējtiesnesi, ja tās uzskata, ka tieši šī tiesneša zināšanas ļaus pareizi novērtēt strīda būtību un pieņemt taisnīgu lēmumu. Arī pašu šķīrējtiesu administrācijas, kas ieceļ šķīrējtiesnešus, rūpīgi vērtē strīda būtību, nepieciešamās prasmes, šķīrējtiesneša kandidāta reputāciju un neieinteresētību strīda iznākumā, kā arī rūpīgi seko līdzi pieņemto spriedumu kvalitātei.

Trešais ieguvums ir šķīrējtiesas procesa paredzamība laika un procesuālās kārtības ziņā. Proti, jau procesa sākumā pēc šķīrējtiesas sastāva izveidošanas puses un šķīrējtiesneši savstarpēji saskaņo procesuālo darbību un termiņu laika grafiku, ļaujot to pieskaņot plānotajiem pierādījumiem (vai būs ekspertu atzinumi un liecinieki), pierādījumu daudzumam un strīda sarežģītībai. Tādejādi jau uzreiz pēc lietas ierosināšanas pusēm ir zināms, kuros datumos, piemēram, pēc gada notiks šķīrējtiesas sēde. Attiecīgi lietas tiek izskatītas vienā piegājienā, un tādi iemesli kā negaidītas slimības lapas vai vēla lūgumu pieteikšana neietekmē šķīrējtiesas procesa norisi.

Nobeigumā ir vērts pieminēt, ka visefektīvāk un izdevīgāk potenciālus strīdus ir risināt iespējami ātrā stadijā. Vienošanās ar savu darījumu partneri, pat, ja tā iekļauj zināmus kompromisus, būs ātrāks un izdevīgāks risinājums nekā strīda risināšana tiesas vai šķīrējtiesas procesā. Tomēr arī gadījumos, kad strīds jau ir eskalējies (piemēram, jau ir ierosināta tiesvedība), puses jebkurā stadijā var vienojoties nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā.