Ukrainā notiek karadarbība. Reaģējot uz bruņoto konfliktu, starptautiskā sabiedrība ir ieviesusi dažādas sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju, un daudzām šo valstu juridiskajām un fiziskajām personām.

Gan notiekošā karadarbība, gan ieviestās sankcijas var skart komersantus, kuriem ir noslēgti līgumi ar Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas komersantiem.

Kas ir force majeure?

Force majeure ir franču termins, kas burtiski nozīmē Dieva aktu vai nepārvaramu varu. Parasti ar to saprot gan dabas stihijas, gan arī, piemēram, karadarbību un varas iestāžu lēmumus.

Latvijas Civillikums neparedz “nepārvaramas varas” jeb force majeure definīciju, tomēr Latvijā to raksturo visu zemāk minēto kritēriju esamība:

1) no notikuma nav iespējams izvairīties un tā sekas nav iespējams pārvarēt;

2) saprātīga persona līguma noslēgšanas brīdī notikumu nevarēja paredzēt;

3) notikums nav radies puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ;

4) notikums saistību izpildi padara ne tikai apgrūtinošu, bet neiespējamu.

Jāņem vērā, ka noslēgtais līgums var saturēt savu, konkrētajam līgumam specifisku force majeure definīciju. Tādā gadījumā līgumslēdzējiem jāvadās no līgumā ietvertās force majeure definīcijas.

 

Vai karadarbību Ukrainā var atzīt par force majeure?

Lai noteiktu, vai karadarbība Ukrainā var tikt atzīta par force majeure, komersantam sev jāatbild uz šādiem jautājumiem:

1) Vai karadarbība Ukrainā padara līguma saistību izpildi par neiespējamu?

2) Vai līgumā ir ietverta force majeure klauzula; vai karadarbība var tikt atzīta par force majeure saskaņā ar šo klauzulu; vai force majeure gadījumā ir tiesības nepildīt saistības vai vienpusēji atkāpties no līguma; vai par force majeure jāpaziņo otrai līguma pusei?

3) (ja līgumā nav force majeure klauzula): vai karadarbību iepriekš varēja paredzēt?

Karadarbība pati par sevi var neietekmēt līguma izpildi, tāpēc šo apstākli rūpīgi jāizvērtē. Piemēram, ja Latvijas komersantam ir līgums ar Ukrainas komersantu, piemēram, par preču piegādēm Kijevas ražotnei, bet kara darbības dēļ vairs nav iespējams preci piegādāt (jo pilsēta ir ielenkta, notiek bombardēšana, ražotne ir uzspridzināta vai tamlīdzīgi), tad Latvijas komersants var atsaukties uz force majeure apstākļiem. Šādā gadījumā ir pamats saistību izpildi atlikt uz laiku, kamēr pastāv force majeure, vai arī līgumu izbeigt (bet tikai tad, ja līgums paredz tā izbeigšanu force majeur apstākļu gadījumā). Savukārt, ja Latvijas komersants tomēr var piegādāt preces, jo tās jāpiegādā reģionam, kurā karadarbība nenotiek, atsaukšanās uz force majeur nebūtu pieļaujama, kaut arī būtu radies liels apgrūtinājums izpildīt līgumu. Taču, ir iespējams, ka līgumā ietvertā force majeure klauzula paredz plašāku force majeure definīciju.

Jāatzīmē arī, ka karadarbība pati par sevi var nebūt “neparedzama” un attiecīgi var nebūt atzīta par force majeur apstākli. Piemēram, Ukrainas teritorijā jau astoņus gadus bija novērojama ierobežota karadarbība Luganskas un Donbasa reģionos. Tādēļ, ja Latvijas komersants noslēdza līgumu par preču piegādi Ukrainas komersantam kādā no šiem reģioniem laikā, kad tur jau notika karadarbība, puses nevar atsaukties uz force majeur apstākli saistību nepildīšanai, izņemot, ja situācija ir tik krasi mainījusies, ka saistību izpilde kļuva ne vien apgrūtinoša, bet neiespējama. Piemēram, līguma saistības vairs nav iespējams izpildīt, jo preču piegādes vietai nav iespējams piekļūt ne no Ukrainas, ne no Krievijas teritorijas.

Taču attiecībā uz neseno Krievijas iebrukumu Ukrainā un pašlaik notiekošo karadarbību jāatzīst, ka šāds notikums nebija paredzams (par ko liecina arī plašsaziņas līdzekļos publicētās ziņas). Lai arī ASV izlūkdienesti brīdināja par iespējamiem Krievijas plāniem iebrukt Ukrainā, vairums šādu iznākumu uzskatīja par maz iespējamu.

Ja karadarbības dēļ līgumu nav iespējams izpildīt (t.i., ir iestājušies force majeure apstākļi), būtu jāizvērtē – ko šādā situācijā paredz līgums, proti, vai saistību izpilde var tikt atlikta uz laiku, vai arī līgums pieļauj šādos apstākļos līgumu izbeigt, kā arī, vai līgums paredz par force majeure paziņošanu otrai līguma pusei.

Neatkarīgi no tā, ko paredz līgums, mēs iesakām par force majeure paziņot līguma otrai pusei.

Katrs gadījums ir izvērtējams atsevišķi. Tādēļ komersantiem nav ieteicams steigties izbeigt līgumus vai nepildīt līguma saistības tikai tāpēc, ka Ukrainas teritorijā notiek karadarbība. Tikai tad, ja konkrētā līguma gadījumā situāciju raksturojošie apstākļi ir tādi, kas liedz attiecīgā līguma izpildi, tos, visticamākais, varēs kvalificēt kā force majeure.

 

Vai ieviestās sankcijas var atzīt par force majeure?

Lai noteiktu, vai ieviestās sankcijas var tikt atzītas par force majeure, komersantam sev jāatbild uz šādiem jautājumiem:

1) Vai ieviestās sankcijas padara līguma saistību izpildi par neiespējamu?

2) Vai līgumā ir ietverta force majeure klauzula; vai sankcijas var tikt atzītas par force majeure saskaņā ar šo klauzulu; vai force majeure gadījumā ir tiesības nepildīt saistības vai vienpusēji atkāpties no līguma; vai par force majeure jāpaziņo otrai līguma pusei?

Mūsu vērtējumā ieviestās sankcijas nevarēja paredzēt, tāpēc šo apstākli atsevišķi nebūtu jāvērtē.

Ieviestas ir daudz un dažādas sankcijas. Līguma izpildi varētu ietekmēt dažas no tām, ne visas. Piemēram, sankcijas, ar kurām tiek ieviesti ieceļošanas ierobežojumi vai kādu preču aprites ierobežojumi var neietekmēt konkrēta līguma izpildi, ja līguma izpildei nav svarīgi, lai konkrēta persona varētu ieceļot Latvijā, vai arī līgums nav saistīts ar precēm, kuru aprite ir ierobežota. Savukārt, piemēram, teritoriālās sakncijas piegādāt noteiktas preces uz noteiktām teritorijām, vai personālās sankcijas, kas neļauj veikt maksājumus, visticamākais, neļaus izpildīt līgumu, ja saskaņā ar līgumu preces būtu jāpiegādā uz konkrēto teritoriju vai maksājumus jāveic pašai sankcionētajai personai vai personai, ko sankcionētā persona kontrolē.

Ja sankcijas skar līguma izpildi, jāizvērtē, kādas tieši attiecības tiek ietekmētas. Ne vienmēr sankcijas  ietekmēs visu līgumu. Var būt gadījumi, kad tās attiecas tikai uz kādu no saistībām, bet neskar pārējos līguma noteikumus, un attiecīgi arī neapdraud līguma spēkā esamību vai izpildi. Piemēram, ja līguma pusei ir pienākums samaksāt par piegādātajām precēm, bet sankcijas ierobežo jebkādu maksājumu veikšanu sankciju subjektam, šāda maksājuma veikšana tomēr var būt iespējama, ja sankciju subjekts saņems kompetentās iestādes (Latvijā – FKTK) atļauju. Noteiktās sankcijas būtu uzskatāmas par force majeure tad, ja “sankcijas” (ierobežojums) būtu absolūta rakstura, t.i., tāds, kuru nespētu pārvarēt neviens ne pie kādiem apstākļiem. Piemēram, ja sankcijas paredz aizliegumu veikt jebkāda veida eksportu, kas varētu veicināt Baltkrievijas attīstību militārajā, tehnoloģiskajā, aizsardzības un drošības jomā, tad šāds aizliegums varētu kalpot par force majeure apstākli pastāvošās līgumsaistībās starp Latvijas un Baltkrievijas komersantu. Jautājums gan paliek par to, vai saistību izpilde tiek atcelta uz laiku, vai arī saistības vispār tiek izbeigtas. Tā noskaidrošanai būtu jāizvērtē katrs konkrētais gadījums, pievēršot pastiprinātu uzmanību saistību ilgumam un izpildes raksturam.

Ja sankciju dēļ līgumu nav iespējams izpildīt (t.i., ir iestājušies force majeure apstākļi), būtu jāizvērtē – ko šādā situācijā paredz līgums, proti, vai saistību izpilde var tikt atlikta uz laiku, vai arī līgums pieļauj šādos apstākļos līgumu izbeigt, kā arī, vai līgums paredz par force majeure paziņošanu otrai līguma pusei.

Neatkarīgi no tā, ko paredz līgums, mēs iesakām par force majeure paziņot līguma otrai pusei.

Jāatzīmē, ka Latvijā normatīvie akti nepiešķir kādai līguma pusei tiesības vienpusēji atkāpties no līguma tikai tāpēc, ka uz otru līguma pusi attiecas sankcijas. Tomēr vienpusēja atkāpšanās no līguma būtu atļauta, ja:

1) Šāda tiesība noteikta noslēgtajā līgumā. Piemēram, līgumos bieži tiek noteikts, ka vienai pusei ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, ja force majeure ilgst ilgāk par kādu noteiktu laika posmu.

2) Vienpusēja atkāpšanās no līguma ir pamatota ar paša līguma raksturu. Šādu situāciju ir grūti teorētiski modelēt, jo visas sankcijas ar laiku tiks izbeigtas, taču tiesības vienpusēji atkāpties no līguma varētu pastāvēt, piemēram, ja līgums paredz salīdzinoši ātri bojājošos tādu preču piegādi uz tādām teritorijām, ko sankcijas aizliedz.

Latvijas Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums atbrīvo personu no atbildības, tai skaitā civiltiesiskās atbildības, ja persona, izpildot sankciju prasības, atturas no darījuma veikšanas vai izbeidz darījuma attiecības.

Ir jāuzsver, ka uz sankciju noteikšanu kā force majeur apstākli var atsaukties ne tikai Latvijas komersants, bet arī pats sankcionētais subjekts, kuram sankciju noteikšana var būt radījusi tādu stāvokli, ka tam nav iespējams izpildīt savas saistības.